Mākslas salona īpašniece: katrai lietai ir savs pircējs

Ilva Šinta
Ilva Šinta

"Es daru un taisu tikai to, kas pašai patīk, tāpēc arī nepārdzīvoju, ja tajā momentā uzreiz manu darbu nenopērk. Tomēr par lielu pārsteigumu savs pircējs ir katrai lietai. Mēs varam uztaisīt jebko, un kāds noteikti to gribēs nopirkt," stāsta mākslas salona "pie Augusta" īpašniece Ilva Šinta.

Sarunā ar pilsētas informācijas portālu tīklu Pilseta24.lv I.Šinta stāsta ne tikai par to, kā vaļasprieku padarīt par biznesu - diskutējām arī par tūrismu un maza specifiskas nišas uzņēmuma darbības niansēm.

Kas īsti ir šī vieta ar diezgan mistisko nosaukumu – mākslas salōns-darbnīca "pie Augusta"?

Mākslas salons "pie Augusta" ir konkrēta vieta, tas nav nekas virtuāls. Tas ir salons, kas atrodas Cēsīs, vecpilsētā. Fiziski, publiski pieejama vieta!

Es vairāk biju domājis – ko Jūs darāt, ar ko nodarbojaties?

Ko mēs darām? Sākumā mēs gribējām darīt kaut ko citu... Apmēram gadu pēc dibināšanas pārgājām uz to, ka cenšamies ne tikai pārdot mākslas priekšmetus, bet sākām arī organizēt dažādus pasākumus, koncertus, lekcijas. Pašlaik cenšamies pēc iespējas vairāk telpas atvērt publikai.

Mākslas salons – tā ir diezgan specifiska niša. Savu nodarbošanos vairāk uztverat kā darbu vai kā hobiju?

Tas ir pilnīgi nopietni, kas tur notiek. Tas nav pa jokam. Ir svarīgi, kā mēs definējam "hobiju". Tas ir, kad galīgi vairs nav ko darīt, tad paada zeķi vai kaut ko... Augustā viss notiek pa īstam, tāpēc es to negribētu ierakstīt hobija lauciņā.

Es ar "hobiju" nebiju gluži domājis, ka tas nav nopietni. Drīzāk, ka Jūs darāt to, kas Jums patīk. Apmēram tā - Jūsu darbs ir arī hobijs un otrādi.

Jā, tas ir viens no darbiem, kas laimīgā kārtā ir arī patīkams, jo savādāk mēs to nedarītu. Strādājam citos darbos, lai uzturētu "pie Augusta".

Tad tā tomēr ir sirdslieta, ja esat ar mieru ienākumus no citiem darbiem novirzīt mākslas salona uzturēšanai?

Jā, jā! Man gan laimīgā kārtā arī citas nodarbes iet pie sirds, taču varētu teikt, ka "Augusts" ir prioritāte.

"Dari to, kas tev patīk, un tev nevienu dienu mūžā nebūs jāstrādā" – piekrītat šim teicienam?

Ja godīgi, ir arī rīti, kad negribas iet. Es esmu iemācījusies "Augustu" uztvert kā darbu, pretējā gadījumā tas nebūtu efektīvi. Es tomēr eju uz darbu, bet tas ir patīkams darbs. Tas absolūti nav salīdzināms ar kaut kādu biroju vai konveijeru, taču mēs to uztveram nopietni.

Principā savu sirdslietu esat pacēluši jaunā līmenī – līdz nopietnai uzņēmējdarbībai.

Jā.

Cik to viegli izdarīt? Daļa cilvēku biznesu uzsāk nozarēs, kur ir potenciāls labi nopelnīt, pat ja viņus tā sfēra personīgi neinteresē.

Mēs jau arī gribējām nopelnīt, protams... "Augusts" vispār radās kā veikals, kur pārdevām dažādu cilvēku veidotus aksesuārus. Sākumā mums likās – Cēsīs to vietu vienkārši nonesīs! Protams, dienā parasti ienāca viens cilvēks un prasa – kas jums te ir un ko jūs vispār darāt? Tad sākām domāt, kā to mainīt. Katrs, kas iegulda, taču grib saņemt arī pretī.

Vai bija grūti? Šajā gadījumā nē, jo es daru un taisu tikai to, kas pašai patīk, tāpēc arī nepārdzīvoju, ja tajā momentā uzreiz manu darbu nenopērk. Tomēr par lielu pārsteigumu katrai lietai, ko uztaisu, ir savs pircējs. Mēs varam uztaisīt jebko, un kāds noteikti to gribēs nopirkt. Protams, izdodas arī kaut ko nopelnīt, tomēr tā nav "Maxima", kur apgrozās milzīgas summas. Mums nav uzstādījums gadā apgrozīt četrciparu summas. Varbūt šeit pieslēdzas arī personīgā pieticība, bet pašlaik man liekas, ka viss izdodas ļoti labi.

"Mākslas salons nav "Maxima" – ļoti labs teikums!


Zini, kāpēc salīdzinājums ar "Maximu"? Tas ir saistībā ar AKKA/LAA, par autoratlīdzību, ka skan mūzika. Viņiem līgums ir visiem viens. Gribēju teikt – mēs neesam "Maxima", kas var atļauties maksāt 50 vai 45 latus gadā. Tā priekš mums ir riktīga summa! "Maxima" tai pašā laikā maksā tāpat – par kvadrātmetriem. Tur nešķiro, vai tas ir labums sabiedrībai, vai tas ir desu pārdot...

Kā ar birokrātiju? Daudzi sūdzas, ka nevar uzsākt savu biznesu, jo esot ļoti izteikti birokrātiski šķēršļi.

Nē. Es pati visu esmu tīri juridiski reducējusi tik tālu, lai pati spētu tikt galā. Var jau izvēlēties uzņēmējdarbības formu, kur var aiziet ārprātā ar visām birokrātijas lietām, bet man pagaidām viss ir ļoti vienkārši. Cik tālu esmu pētījusi, visas sistēmas, kur jāsniedz atskaites, ir ļoti vienkāršotas. Man arī nav tāds bizness, kur katru nedēļu būtu jāiet ar kaut kas saskaņot ar domi. Es saskaņoju savu izkārtni, vasarā būs jāsaskaņo ar domi puķu poda turēšana ārā, bet nē – tas ir pārspīlēts, ka birokrātija sarežģīta. Pagaidām viss ir saprāta robežās.

Bet daudzi sūdzas...


Visticamāk tie cilvēki nemaz nav pamēģinājuši. Viss ir izdarāms. Reizēm ir pat pārsteigums, cik sistēma ir sakārtota un nav jāaizpilda n-tās anketas. Droši vien tāpēc, ka mēs esam ļoti maza iestāde.

Mazai iestādei, vēl jo vairāk specifiskas nišas un mazpilsētā, ir iespēja arī būt ienesīgai pašai par sevi? Lai nebūtu jādara blakus darbi...

Vai būtu iespējams nopelnīt? Ja man gadītos tāda situācija, ka nav blakus ieņēmumu un es būtu atkarīga tikai no "pie Augusta", tad es visticamāk nevarētu atbraukt uz šo interviju, jo man nebūtu naudas. Tā uzņēmuma forma pati par sevi prasa, lai gadus tajā iegulda, iegulda, iegulda... Pagaidām gaidīt kaut kādu baigo peļņu ir neadekvāts uzstādījums. Nē, pašlaik no "Augusta" dzīvot nevarētu, pat kaķim nevarētu nopirkt ēst. Negribu ieiet sīkumos, bet izmaksas sastāda krietnu summu – apsardze, elektrība, tas pats līgums ar AKKA/LAA. Tās ir vērā ņemamas izmaksas jebkuram uzņēmumam.

Jo īpaši tādam, kurā netirgo maizi un pienu.

Jā! Mūsu prece ir absolūti pēdējais, ko normāls, prātīgs cilvēks pirktu. Tad, kad galīgi nav, kur likt naudu. Tās nav praktiskas lietas. Tas ir priekam. Labi - ir grāmatiņas, kur kaut ko var ierakstīt, bet gleznas, skulptūriņas...

Lietas, kuru vienīgā vērtība ir estētiskā, ne praktiskā.

Jā! Vai reizēm humoristisku. Līdz ar to mūsu auditorija, kā šo gadu laikā esmu sapratusi, viennozīmīgi ir Rīga un ārzemnieki, tūristi.

Vai šīs nišas uzņēmumi mazpilsētās vispār nav galvenokārt atkarīgi tikai no tūristiem?


Jā, vasarā ielas ir vienkārši pārpildītas, bet ziemā ir individuālie, ekstrēmie ceļotāji. Tas viennozīmīgi atspoguļojas ieņēmumos. Taču tas iepriekš bija zināms, ka Cēsis ir sezonāla pilsēta. Tā notiek visur – vasarā mēs strādājam vairāk, salons ilgāk ir vaļā, ir vairāk preces. Izejam uz to, ka pārsvarā pelnām vasarā, bet ienākumus izdalām gada garumā. Neviens no ziemas neko negaida. Ja kāds ziemā šo to nopērk, tas ir liels pārsteigums.

Bet Ziemassvētki?

Jā, Ziemassvētkos ir nedaudz... Es, protams, ceru un gaidu, ka būs, bet vienmēr ir pārsteigums, ko tas vietējais cilvēks izdomā. Sākot ar septembri, pircēji ir vietējie. Piemēram, cēsnieks ir neaprēķināms pircējs, tas ir skaidrs!

Gan jau tā ir arī citās mazpilsētās.


Jā, bet Cēsīm, piemēram, ir izdevīgāka situācija nekā Smiltenei. Smiltene ir ļoti skaista un forša pilsēta, bet kurš tur aizbrauc? Uz Cēsīm cilvēki atbrauc. Viss atkarīgs no apstākļiem – cik tālu pilsēta ir no Rīgas, cik bieži kursē autobusi. Cēsis ir ļoti izdevīgā situācijā, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību.

Bet kāpēc salonu neizvēlējāties atvērt Rīgā? Jā, tie savā ziņā ir biznesa džungļi – varbūt grūtāk, sarežģītāk, taču arī iespējas vairāk.

Ļoti daudz iemeslu, kāpēc. Pirms trīs gadiem pārcēlāmies uz Cēsīm, un gribējās kaut ko darīt šeit pat, vietā, kur dzīvojam. Diezgan loģiski, vai ne? Otrkārt, šeit mums ir fantastiska sadarbība ar namīpašnieci. Tas ir svarīgs apstāklis – Rīgā man neko tādu neviens negarantētu. Turklāt Rīgā līdzīgas vietas kā "pie Augusta" ir 200! Labi, es pārspīlēju (smejas) - 20. Līdz ar to es nemaz neuzņemtos sākt konkurēt Rīgā. Tie ir nenormālie līdzekļi, bet mūsu uzstādījums "pie Augusta" vispār ir iespēju robežās iztikt gandrīz bez naudas. Mēbeles ir salasītas, kur kāds met ārā vai pa laukiem... Budžets ir minimāls. Rīgā būtu diezgan smieklīgi, mēs laikam izturētu nedēļu (smejas).

Tad vienā ziņā jaunajiem uzņēmējiem ir vērts vairāk skatīties mazu pilsētu, nevis Rīgas virzienā?

Kaut kādā mērā jā. Turklāt ir svarīga atrašanās vieta pašā pilsētā. Ja es uztaisu baigo bodi Valkā, bet viņa pat nav Valkas centrā - kāds atbrauc uz Valku, un viņam ir jāiet ārā no pilsētas, kaut kur lauku teritorijā... Svarīgi ir atrasties centrā.

Ja runājam par mākslas galerijām vispār – ir daudz tādu, kuras pieņem tikai pazīstamu mākslinieku darbus. Kāda ir jūsu nostāja? Vai līdzīga?

Tā ir mūsu sirds tēma, kas arī atsaucas uz vasaras "Lielo Kaktu Mākslinieku izstādi". Absolūti nē. Svarīgs ir pats darbs, viennozīmīgi. Pilnīgi nekādi papīri nav svarīgi. Svarīgs ir rezultāts un tas, vai mākslinieka darbi iederas "pie Augusta" kontekstā. Tā ir diezgan specifiska vide, kur jebko nevar ielikt. Piemēram, Jānim (Šintam – red.) pagaidām neesmu ļāvusi pie sevis izstādīties, jo liela daļa viņa darbu tur neder. Viss būtu diezgan spēcīgi jāpārkārto, lai to pielāgotu.

Kas īsti ir "kaktu mākslinieks"?

Kopš vasaras izstādes šis vārdu savienojums ir ieguvis jaunu nozīmi. Kaktu mākslinieks ir cilvēks, kurš nodarbojas ar jebkuru no mākslas dažādām disciplīnām, bet kurš nav sevi vārdzinājis akadēmijās un neskaitāmos kursos. Tas ir cilvēks, kuram patīk zīmēt un kurš labprāt savus zīmējumus arī parādītu pārējiem, bet kurš nav tik ļoti noraizējies par dokumentāciju. Es nezinu, vai no tā paliek skaidrāks, kas ir kaktu mākslinieks. To var saukt jebkā. Man kaktu mākslinieks ir Mārtiņš Kalniņš, Jānis Šints. Edgars Briedis ir kaktu mākslinieks. Man vieglāk ir pateikt konkrētus mākslinieku vārdus, lai cilvēki varētu apskatīties, ko viņi dara. Tā būtu vislabākā definīcija.

Bet vai cilvēks, kam ir akadēmiska mākslas izglītība, var būt kaktu mākslinieks?

Te domas dalās. Divas trešdaļas no domubiedriem uzskata, ka nē – tāds cilvēks nevar būt kaktu mākslinieks. Es uzskatu – ja kāds tiešām jūtas kā kaktu mākslinieks, viņš sevi tā var saukt, tas netiek liegts. Man, protams, jāņem vērā kolēģu domas.

Tātad "pie Augusta" misija ir Latvijā popularizēt kaktu mākslu?

Sākumā tā nebija, tas izkristalizējās pamazām. Tas visu laiku noticis paralēli, ne tik redzami. Redzamākais pasākums bija izstāde vasarā. Būtu interesanti to turpināt, bet mēs jau neesam vienīgie, kas to dara. Ir cilvēki, kas to Latvijā dara daudz profesionālākā līmenī un ar lielām finansēm. Šīs vasaras izstādi finansējām paši no saviem līdzekļiem, tur nebija iesaistīta publiskā nauda. Piemēram, ir Aivars Leitis Valmierā, ir Naivās mākslas muzejs Andrejsalā. Vispār jēdzieni "kaktu māksla" un "naivā māksla" ir diezgan saistīti, bet vienādības zīmi starp tiem es arī neliktu.

Video ieskatu sarunā ar I.Šintu skaties šeit.