"Kafē Rīga": esam kafejnīca ar kompāniju
Ir muzikālās kafejnīcas, vēl visādas birkas, ko "karina" klāt. Varat pāris vārdos pateikt, kas ir "Kafē Rīga"? Ir kāds koncepts?
Mareks: Kafejnīca.
Kāda?
Ieva: Par sevi mēs īsti neko nesakām. Labākais ir – ko citi var pateikt.
Mareks: Nu droši vien. Mums tā ir darba vieta un cilvēkiem tā ir ikdienas kafejnīca.
Ieva: Kafejnīca ikdienas cilvēkam. Pašiem jau negribas sevi lielīt, tas būtu tā iedomīgi, nevajadzīgi un lieki. Labāk ir, ka kāds cits novērtē. Tas nozīmē, ka ir trāpīts.
"Kafē Rīga" Twitter kontā divi zīmīgi vārdi – ikdienas svinēšana.
Ieva: Tas jāņem nost, tas vairs nekur neder.
Kristīne: Sākumā likās baigi labi.
Ieva: Mēs esam jau atsvinējušies, man liekas. Tagad ir ikdiena.
Tomēr šad tad jau vajag pasvinēt arī ikdienu. Cik jums pašiem tas ir svarīgi?
Ieva: Tas ir svarīgi, it īpaši vasarā.
Kristīne: Vasarā katru vakaru var nosvinēt aizvadīto ikdienu.
Ieva: Ziemā paliks ikdiena, vasarā tad varbūt ir ikdienas svinēšana.
Kafejnīca Cēsīs, bet nosaukums "Kafē Rīga". Kādēļ?
Mareks: Ir divi iemesli. Pirmkārt, mēs atrodamies uz Rīgas ielas, otrkārt – mēs paši esam no Rīgas. Tādēļ arī tāds nosaukums radās.
Vēlējāties uz Cēsīm atvest līdzi Rīgas atmosfēru, daļu no Rīgas bohēmas?
Mareks: Nē, nekādā gadījumā! Mūsu mērķis bija kļūt par cēsniekiem. Rīdziniekiem kļūt par cēsniekiem. Mēs negribējām atbraukt un tagad visiem rādīt, kā ir Rīgā, cik tur forši vai neforši. Gribējām atbraukt no Rīgas un iejusties Cēsīs, būt daļa no šīs pilsētas. Vai mums tas izdodas? Ieva ļoti pareizi pateica – to droši vien jāprasa cilvēkiem. Tas ir tikai mūsu klientu kompetencē, ne mūsu. Mūsu kompetencē ir strādāt, strādāt ar labāko sirdsapziņu un strādāt tā, lai nekad neieslīgtu rutīnā un mēģinātu visu laiku attīstīties.
Cik viegli ir neieslīgt rutīnā?
Mareks: Ļoti viegli. Man liekas, katrs ieslīgst rutīnā. Lai cik interesantu vai neinteresantu darbu darītu, tu kaut kādā mērā ieslīgsti rutīnā, bet to rutīnu jau var padarīt interesantu. Rutīna automātiski izslēdzās, kad kārtējais apmierinātais klients aiziet no kafejnīcas. Vismaz man tā ir. Tev ir prieks par to, un prieks tevi motivē.
Kāpēc izdomājāt atvērt kafejnīcu tieši Cēsīs? Vidzemē skaistu pilsētu netrūkst. Kāpēc ne Sigulda vai Valmiera?
Kristīne: Pirms kafejnīca atvērās, mana mamma ar Ievu sāka braukt uz Cēsīm un saprata, ka šeit īsti nav tādas vietas, kur var mierīgi pasēdēt un iedzert kafiju. Mammai laikam arī tas bija tāds sens sapnis, ka viņai varētu būt kafejnīca.
Mareks: Visi ātri mobilizējāmies un te nu mēs esam. Es nekad mūžā nebūtu domājis, ka pastāvīgi dzīvošu Cēsīs. Tas bija pēkšņi un savā ziņā ļoti interesanti. Piedzīvojums.
Cēsis ir diezgan patukšas. Nav tāda mazuma sajūta, ka klientu varēja būt vairāk?
Mareks: Es nezinu, kā ir citās kafejnīcās Rīgā, Daugavpilī, Bauskā, Valkā vai jebkurā citā pilsētā, bet esam ļoti apmierināti ar katru mūsu klientu, vienmēr ir prieks, ja viņi atgriežas.
Vasarā klientu ir ievērojami vairāk kā ziemā?
Mareks: Jā, tas jau diezgan loģiski. Cēsis ir sezonas tūrisma pilsēta. Bet arī ziemā ir cilvēki, kuriem gribās kaut kur aiziet. Nav jau tā, ka Cēsīs dzīvo trīs cilvēki.
Kristīne: Tāpēc ziemā sākām rīkot arī akustiskos koncertus, jo sapratām, ka cilvēkiem vajag kādu pasākumu. Vasarā daudz ko rīko pilsēta, bet ziemā tie pasākumi ir nedaudz.
Mareks: Kad uztaisījām pirmo akustisko koncertu, bijām ļoti pārsteigti, jo bija pārpildīts. Visi gribētāji pat netika iekšā.
Cik akustiskie koncerti pie jums jau bijuši?
Mareks: Laikam sanāk pieci. Mēs negribam taisīt arī pārāk bieži, tā, lai nav katru nedēļu. Cilvēkiem varētu apnikt. Vajag biškucīt ieturēt pauzīti, lai atkal neieslīgtu tajā rutīnā. Tā, lai tas ir neregulāri, bet tomēr ik pa mēnesi vai pusotru mēs uzaicinām kādu fantastisku mūziķi. Bija tiešām ļoti patīkami, ka cilvēkiem patīk. Arī mums pašiem tas ir ļoti dvēseliski. Ziemā pie mums ir pavisam klusi, piezemēti un sirsnīgi koncerti. Vasarā mēs ar to pašu konceptu, kas ir "Kafē Rīga", pārvācamies uz šejieni, kur mēs pašlaik sēžam.
Un kur mēs šobrīd sēžam?
Mareks: Tā ir vieta, kas saucas "Zaļa Zāle". Es to saucu par "Kafē Rīga" mazo māsu, kura ir savādāka. Būs savādāka (terase "Zaļa Zāle" tiks atklāta 7.jūlijā – red.). Vispār - ne savādāka, bet citādāka. Šeit būs vieta, kur atnākt cilvēkiem, kuriem gribas pasēdēt mierīgi, netraucēti no Rīgas ielas trokšņa.
Kristīne: Noslēpties.
Mareks: Noslēpties, noslēgties vai vienkārši klusi papļāpāt, kā mēs to tagad darām, iedzert kādu dzērienu, kafiju. Cilvēkam ir izvēle – vai viņš vēlas sēdēt mūsu terasē Rīgas ielā, kur ir viss fantastiskais skats, cilvēki un rosība, vai šeit, kur ir relaksācijas vieta.
Tātad divas māsas – "Kafe Rīga" ir skaļā māsa, "Zaļa Zāle" dvēseliskā, romantiskā klusā māsa?
Mareks: To mēs redzēsim.
Kristīne: Varbūt beigās izrādīsies, ka šī māsa būs skaļāka.
Mareks: To grūti spriest. Viņa vēl nav piedzimusi, viņai raksturs vēl tikai sāks veidoties. Mēs jau arī nezinājām, kāds raksturs būs "Kafē Rīga". Vizuālais, atmosfēriskais raksturs radās tikai ar laiku.
Kristīne: Tas rodas no cilvēkiem, kas nāk pie tevis. Kad taisījām "Kafē Rīga", mēs domājām – pie mums nāks tādi cilvēki vai tādi, bet beigās bija pavisam savādāk, nekā mēs domājām.
Mareks: Citādāk!
Kas kafejnīcas raksturu veido vairāk – jūs vai apmeklētāji?
Mareks: Manuprāt, cilvēki ir lielākā daļa. Protams, arī mēs katrs. Gan es, gan Kristīne un Ieva. Arī Silvija – abu māsu mamma –, kas ir kā ceturtais musketieris.
Kristīne: Arī mūsu darbinieki, kurus mēs nesaucam par darbiniekiem.
Mareks: Mēs visi kā viens.
Pasakiet skaitli no viens līdz pieci!
Mareks: Trīs!
Nosauc trīs elementus, kas labu kafejnīcu padara par lielisku?
Mareks: Es tīri personīgi, tikai no sevis atbildēšu. Manuprāt, tas ir serviss, serviss un serviss. Tā nav apkalpošana, bet cilvēku uzņemšana. Mēs esam mājās, tās ir mūsu mājas. Mēs pret katru mūsu klientu izturamies kā pret savu ciemiņu. Apkalpošana ir slikts vārds. Uzņemšana. Jo mēs uzņemam cilvēkus. Tātad, es teiktu – uzņemšana, uzņemšana un uzņemšana.
Kristīne: Es vēl teiktu par kvalitāti.
Mareks: Jā, protams, kvalitāte. Man ir svarīgs ēdiena pagatavošanas veids, ka ēdiens ir svaigs un netiek uzsildīts mikroviļņu krāsnī. Ka tu kadru savu kafijas tasīti servē kā pēdējo – tas ir svarīgi. Kopsaucējs varētu būt – uzņemšana, kvalitāte... un trešais jāsaka Ievai.
Ieva: Kaut kāds seksapīls?
Mareks: Žurnāli! Ieva, tev jāizdomā, es vairāk nevaru izdomāt!
Ieva: Lai ir seksapīls, jo tomēr pie mums ļoti smukas meitenes strādā!
Kas ir šīs vasaras top ēdiens un dzēriens, ja neskaita alu?
Ieva: Pagājušajā gadā mēs beidzot atradām pielietojumu jāņogu krūmam. Mūsu versija par Mojito, ko mēs nosaucām par Jāņogito. Latviešu versija, kur mēs aizvietojām piparmētru ar jāņogām. Gan bezalkoholisks, gan alkoholisks.
Mareks: Tas aizgāja diezgan labi.
Ieva: Tas aizgāja ar sieviešu spiedzieniem pavadībā!
Mareks: Saldējuma kokčiki.
Ieva: Nu tā jau klasika.
Kristīne: Jā, bet mūsu firmas ir tie Jāņogito un Upenito. Šogad varbūt vēl kaut ko izdomāsim.
Mareks: Varbūt kāds jauns krūms parādīsies!
Ieva: Mēs vakardien izdomājām joku. Tā kā tēja ir lēta, tad tēja varētu būt...
Kristīne: Tēja ar kompāniju.
Ieva: Divi piecdesmit un kāda no mums apsēžas blakus. Tas varētu būt mūsu šīs vasaras jaunais piedāvājums.
Kristīne: Laikam te ir arī atbilde uz pirmo jautājumu – kāda mēs esam kafejnīca.
Ieva: Kafejnīca ar kompāniju.
Video sarunu ar Mareku, Kristīni un Ievu skatieties šeit.
Uz sarakstu
