Eksperte: apdraudēta filmu izrādīšana ārpus Rīgas
Patlaban Latvijā darbojas 17 kinoteātri, no kuriem pieci atrodas Rīgā. Tie kinoteātri, kas atrodas ārpus Rīgas, nav aprīkoti ar tādu tehniku, lai spētu demonstrēt filmas digitālā formātā.
Jau no šā gada Holivuda vairs neizlaidīs filmas uz tradicionālās kinolentes, bet gan digitālā formātā, kas reģionos esošajos kinoteātros nav izmantojams. Aprēķini liecina, ka viena kinoteātra digitalizācija izmaksātu aptuveni 50 000 latu. Lai nodrošinātu, ka visā Latvijā būtu pieejams "jebkāds kino produkts", būtu nepieciešami četri līdz pieci miljoni latu.
Gailīte-Holmberga skaidroja, ka jau kopš pagājušā gada kopīgi ar Kultūras ministriju mēģināts meklēt kādu risinājumu, bet līdz šim to nav izdevies atrast.
Ar piemērotu tehniku nepieciešams aprīkot ne tikai kinoteātrus, bet arī kultūras centrus, lai kino būtu pieejams pēc iespējas plašākam skatītāju lokam.
Producents Andrejs Ēķis norādīja, ka nepieciešams izdot noteiktus standartus, kādā veidā ir izplatāma filma. Pasaulē kino jomas speciālisti kā standartu izraudzījušies "Digital Cinema Package" (DCP), tādēļ Ēķis uzskata, ka kādam ir jāuzņemas informēt kultūras centrus par to, ka DCP ir standarts, kuram jāgatavojas, ja vēlas arī nākotnē rādīt skatītājiem filmas.
"Nav vajadzīgi kinoteātri, jo kultūras centri ir kļuvuši multifunkcionāli, spējot piedāvāt gan filmu seansus, gan koncertus un citas aktivitātes," pauda producents. Ēķis skaidroja, ka filmas skatītājiem patlaban ir gatavi demonstrēt aptuveni 250 kultūras nami. Daudzi būtu gatavi filmas pieņemt DVD formātā, taču Ēķis to nedara, lai izvairītos no piratizācijas.
Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja Ieva Romanova vērsa uzmanību uz to, ka pie esošā filmu nozares finansējuma Latvijā veidotās filmas ir sasniegušas spožus un labus rezultātus ne tikai skatītāju ziņā, bet arī dalībā starptautiskos festivālos.
No Romanovas teiktā izriet, ka filmu izplatīšanā ir jāiegulda darbs, jo skatītāju ir nepieciešamas pieradināt iet un skatīties pašmāju veidotās filmas. Viņas pieredze liecina, ka reģionos iedzīvotāji vislabprātāk vēlas redzēt spēlfilmas, savukārt bērnu auditorijā populāras ir animācijas filmas. Tāpat novērots, ka skatītāji labprātāk uz filmas izrādīšanu ierodas tad, ja līdzi dodas arī kāda no filmas tapšanā iesaistītajām personām.
Savukārt Gailīte-Holmberga pieminēja, ka nozīmīga loma pašmāju filmu izrādīšanai ir arī sabiedriskajai televīzijai, jo daudzviet Latvijā filmas uz lielajiem ekrāniem nemaz nenonāk.
Statistika liecina, ka no pagājušā gada janvāra līdz decembrim sabiedriskajā televīzijā skatītākā filma bijusi "Dancis pa trim", kuru vērojuši 137 000 skatītāju, "Rīgas sargus" skatījušies 64 000 skatītāju, "Kolka Cool" - 60 000 skatītāju, bet filmu "Vienīgā fotogrāfija" televīzijā skatījušies 59 000 interesentu. No pašmāju animācijas filmu klāsta skatītākā bijusi filmiņa "Kā Lupatiņi mazgājās", kuru vērojuši 102 000 skatītāju, bet animācijas filmu par suņu meiteni Loti vērojis 51 000 televīzijas skatītāju.
No dokumentālajām filmām, kuras kinoteātros ir salīdzinoši grūti izrādīt, sabiedriskajā televīzijā visvairāk skatīta bijusi "Maršruts Ķekava-Omskas apgabals 1949", kuru redzējuši 130 000 interesentu, dokumentālo filmu "Sibīrijas bilance" redzējuši 120 000 interesentu, bet dokumentālo filmu "Piemini Sibīriju" redzējuši 114 000 skatītāju.
Nacionālā kino centra direktore atzīmēja, ka Latvijas kino darbi kļūst arvien konkurētspējīgāki. Pēc viņas teiktā, Latvijas filmu potenciāls ir atkarīgs gan no filmu skaita un dažādības, gan no tā, kā tiek nodrošināta filmu izplatīšana.
Uz sarakstu
