Armijas dienā Tukuma muzejā sauks kopā "krievos gājušos"
Cik aktīva bija piemiņas lietu ziedošana?
Izstāde veidota no Tukuma muzeja krājuma priekšmetiem un privātkolekcijām. Muzeja krājumā ir liecības tikai par Otrā pasaules kara laiku, par latviešiem Sarkanās armijas rindās, un to dokumentu un priekšmetu muzejā diemžēl nav pārāk daudz. Pārējais - viss, kas attiecas par dienestu padomju armijā no 1946. līdz 1990.gadam ir vākts no bijušajiem karavīriem. Jāsaka ar atsaucību nebija problēmu, taču ļoti daudzi no uzrunātajiem vienkārši neko nebija saglabājuši. Neprasīju, lai bijušie karavīri ziedo, bet gan tikai lai iedod uz izstādes laiku. Tukumnieks Ādams Noviks, kurš padomju armijā dienēja veselus piecus gados (1945 - 1951), toreiz vēl neizformētajā 43.gvardes Latviešu strēlnieku divīzijā, solīja pēc izstādes savas fotogrāfijas nodot muzejam. Daži piekrita atbalstīt izstādi tikai ar noteikumu, ka pēc tās priekšmeti obligāti jāatgriež. Kā nekā piemiņa! Šis tas apskatāms arī no manām personiskajām lietām.
Vai daudzi no bijušajiem Padomju armijas karavīriem solījās atnākt?
Personīgi esmu uzrunājis nedaudzus, tad jau redzēs, vai atnāks. Ir afišas un informācija visos medijos.
Vai viņi dalīsies savos atmiņu stāstos?
Domāju, ka noteikti. Tikai jautājums, vai visi tiks pie vārda? Tas atkarīgs no atnākušo skaita.
Vai no Tukuma rajona ir karojuši Afganistānā?
Ir karojuši vairāk par 20 jaunekļiem no Tukuma rajona un viens pat ir kritis. Par to pagājušā gada pasākumā stāstīja abi atnākušie bijušie Tukuma rajona kara komisāri Jāzeps Lazda un Kārlis Tenis Kalniņš. Šis pasākums gan nebūs par Afganistānu, jo tā ir smaga tēma, kas būtu skatāma atsevišķā pasākumā.
Vai šī varētu kļūt par jaunu, regulāru tradīciju Tukuma muzeja izstāžu ciklā?
To grūti pateikt. Šis būs jau otrais pasākums. Pērn 23.februārī muzejā "Pils tornis" notika pirmais ar tādu pašu nosaukumu "Latvju puikas krievos gāja". Toreiz nebija izstāde, tikai pasākums. Jāsaka, ka tā organizēšana prasīja zināmu psiholoģisku slodzi. Viens otrs bija izbrīnīts par pasākumu šādā datumā, pat dzirdēju izteicienu: "Tu ko, gribi svinēt okupantu armijas svētkus!" Manuprāt, tas tāpēc, ka mūsu sabiedrībā joprojām dominē komunistu laikā iepotētais pasaules uzskats - dalījums pareizajos un nepareizajos - tikai atšķirībā no padomju laika, šie jēdzieni apmainījušies vietām.
Šogad jau ir vieglāk, šķiet laikam tāpēc, ka iepriekšējais pasākums daudziem bija paticis.
Kādas īpašas pateicības sponsoriem/ atbalstītājiem?
Jau pagājušajā gadā, organizējot pasākumu, izveidojās labas attiecības ar Latviešu strēlnieku apvienības vadību. Bez tās priekšsēdētāja Jāņa Aivara Baškera palīdzības diez vai es tos bijušos kara komisārus būtu uz muzeju dabūjis. Arī šogad pasākumā piedalīsies apvienības pārstāvji no Rīgas. Bet sponsoru kā tādu izstādei nav, viss pašu spēciņiem.
Vai pašam ir lampu drudzis pirms atvēršanas?
Nekas īpašs. Zināmas grūtības gan sagādā anotāciju rakstīšana, jo trūkst informācijas, kas pašam vien jāsameklē. Zvanu, prasu, pierakstu, jo mana ideja ir tāda, ka par katru priekšmetu ir jābūt stāstam. Var jau kaut kur tirdziņā nopirkt karavīra formu un ielikt muzejā, taču tas nav tas. Te katrs priekšmets piederējis konkrētam cilvēkam, kas dienējis konkrētā laikā un vietā.
Uz sarakstu
