Banner 980x90

VUGD Vidzemes brigādes komandieris: mēs neraudam, bet darām, ko varam

Pilsētas informācijas portālu tīkls Pilseta24.lv uz sarunu aicināja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Vidzemes reģiona brigādes komandieri Jāni Skrastiņu, kas pastāstīja par VUGD galvenajām pamatfunkcijām un glābēju darba specifiku, iestājoties ziemai.

Ierasti VUGD darbība cilvēkiem saistās tieši ar ugunsdzēsību, tomēr jūsu pienākumu loks ir krietni plašāks. Pastāstiet par galvenajām VUGD pamatfunkcijām.

Vairākus pēdējos gadus ugunsgrēku dzēšana procentuāli vairs nav lielākais mūsu pienākums. Reizēm tā sastāda pat mazāk par pusi no kopējā darba apjoma. Katru gadu skaitlis svārstās, bet tie ir aptuveni 40-50%. Atlikušo daļu sastāda dažādi citi glābšanas darbi. Var saukt ilgi un daudz, bet lielākās sadaļas ir ceļu satiksmes negadījumi, kas ir īpaši aktuāli rudens un ziemas mijā, tad ir ar ķīmiju saistīti negadījumi – no nelieliem sadzīves ķīmijas izraisītiem negadījumiem līdz pat nopietnām katastrofām, kā tas tikko bija pie Daugavpils. Vēl viena plašāka sadaļa saistās ar glābšanas darbiem uz ūdens gan vasarā, gan ziemā.

Tās ir tās pamata lietas, bet tad ir vēl simts un viena dažāda sadzīves situācija – iespiesti pirksti, iespiestas kājas. Bieži jāglābj dzīvnieki – suņi, kas iekrituši akās vai zirgi, govis, kas iebrukuši kādā vircas bedrē. Reizēm arī durvju atvēršana, bet tas tiek veikts tikai īpašos gadījumos, ja ir papildus apstākļi, piemēram, iekšā palicis mazs bērniņš vai slims cilvēks, kas pats nespēj atvērt durvis. Ja cilvēks ir vienkārši aizmiris atslēgu un nevēlas maksāt kompānijām, kas šādās situācijās sniedz durvju atmūķēšanas pakalpojumus, VUGD no šiem izsaukumiem atsakās. Līdzīgi ir ar ceļu satiksmes negadījumiem, "treknajos gados" VUGD uz izsaukumiem brauca teju katru reizi, kad kāds bija ieslīdējis grāvī. Tagad iesaistāmies tikai gadījumos, ja ir cietušie, kas ir iesprostoti automašīnā, vai ir jāsakopj brauktuve pēc avārijas.

Ja salīdzina statistiku pa gadalaikiem, var pateikt, kurā gadalaikā izsaukumi ir biežāk?

Katram gadalaikam ir sava specifika. Viss ir atkarīgs no laika apstākļiem. Negadījumi ziemā saistās ar apkuri, taču kamēr tie grādi ir -3 līdz -5, kurināšana nav tik intensīva. Vairāki izsaukumi dienā saistās ar sodrēju degšanu skurstenī. Tie nav īpaši daudz, taču ir. Tas liecina par to, ka krāsns tiek kurināta, taču par pašu skursteni saimnieks īsti nav interesējies. Ekstrēmos gadījumos tad ari notiek šī sodrēju aizdegšanās. Tagad, pazeminoties temperatūrai ārpusē, paaugstinās kurināšana iekšpusē, šīs problēmas pieaugs.

Kādi būtu galvenie punkti, kas jāievēro, lai cilvēks apkures sezonā savā mājā varētu justies droši? Cik bieži, piemēram, jātīra skurstenis?

Ir "Ugunsdrošības noteikumi" (MK noteikumi Nr.82.-red.) – tāda ļoti garlaicīga grāmatiņa, kuru katrs var arī internetā atrast un apskatīties. Vēlamais skursteņa tīrīšanas biežums ir atkarīgs no kurināšanas intensitātes un malkas, kāda tiek lietota. Tomēr, ja mēs atliekam noteikumus malā un runājam tā vienkārši, tad ģimenes privātmājā, ja skurstenis kārtīgi un pareizi tiek iztīrīts reizi gadā, mēs jau panāktu ļoti labu efektu. Daudzas nelaimes izpaliktu.

Citi aspekti, bez skursteņu tīrīšanas?

Ja mēs paņemam iemeslus, kāpēc rodas ugunsgrēki, tad apkures lietas visvairāk saistās ar krāsnīm. Vai kurināmais ir atbilstošs krāsnij? Piemēram, malkas krāsnī, ja pēkšņi sāks mest iekšā akmeņogles, būs lielas problēmas. Reizēm cilvēki sildās ar veciem, padomju laikā ražotiem sildītājiem, kas ir bīstami. Tas tiek pamatots ar ekonomisko situāciju - neesot iespējas atļauties jaunu sildītāju. Tomēr šādi sildītāji cilvēkiem tā "sit pa maku", ir tik neekonomiski, ka jauna sildītāja iegāde sevi atpelnītu pāris mēnešu laikā, nemaz nerunājot par drošību.

Otrā vietā ir elektrība. Ne tikai sildītāji, bet elektroinstalācija kā tāda. Ja māja vai dzīvoklis ir būvēti padomju laikos, tad šie vadi ir likti atbilstoši tā laika sadzīves prasībām. Kas mums tajā laikā bija dzīvoklī? Radioaparāts, ledusskapis, varbūt televizors. Tagad šiem pašiem vadiem jānes cita slodze – datori, mikroviļņu krāsnis, virtuves kombaini, veļasmašīnas. Galvenais, lai cilvēki savam īpašumam pieiet ar "saimnieka aci". Tad ļoti daudzas problēmas atkrīt.

Jebkurš cilvēks var arī vērsties VUGD ar iesniegumu apsekot privātīpašumu saistībā ar drošības jautājumiem. Ja tiks atklāti kādi pārkāpumi, par to neviens inspektors protokolu uzreiz neizrakstīs. Arī maksu neprasīs, jo VUGD ir valsts iestāde - tas ir mūsu darbs. Protams, ir lietas, kuras nevar paredzēt, no tā mēs nekad neizbēgsim. Tomēr liela daļa nelaimju ir ar skaidru cēloni, kas ir bijis novēršams.

Kā ar dūmu detektoriem un ugunsdzēšamajiem aparātiem? Pieļauju, ka jaunās ēkās tie ir, bet padomju laikā celtās daudzdzīvokļu mājās vai privātmājās?


Tā ir vēl viena lieta, pie kā mēs nopietni strādājam. Mūs bieži aicina runāt ar darbiniekiem uzņēmumos, sniegt ugunsdrošības instruktāžas, kā pareizi izturēties un rīkoties bīstamā situācijā. Tad mēs vienmēr arī pie tā nonākam un aicinām uzņēmumu atvēlēt līdzekļus tā saucamajām dzēšanas mācībām, lai katrs arī reāli paņem rokās to ugunsdzēšamo aparātu un izmēģina. Cilvēki baidās no tā, ko viņi nepazīst. Bieži vien ir tā, ka uzņēmumos šie ugunsdzēšamie aparāti ir "ķeksīša pēc", inspektoriem, bet ugunsgrēkos tos lieto reti.

Ar dūmu detektoriem ir līdzīgi. Mēs tos demonstrējam, stāstām, kāpēc tie nepieciešami, jo aizmigušam cilvēkam nav ožas sajūtas. Šie detektori arī kļūst lētāki. Es nesen nopirku dūmu detektorus pats savai mājai, tie maksāja nedaudz vairāk kā 2 latus gabalā. Ik pa laikam patestēju – darbojas normāli. Turklāt tas pluss viņiem ir milzīgs, cilvēkiem tas vienkārši ir jāsaprot.

Jūs minējāt, ka pieaugušie savus "niķus" un ieradumus maina reti, bet jaunu informāciju labāk uztver un savā ikdienā pieņem bērni. Tātad varam gaidīt, ka sabiedrības informēšanas rezultāti būs manāmi pēc vairākiem gadiem?

Jā, tā būs nākamā paaudze. Valmieras pusē mēs informēšanas kampaņas sākām aptuveni pirms septiņiem gadiem. Bērni, kas tajā laikā bija pirmajās klasītēs, nu jau ir gana paaugušies. Rezultātus mēs redzēsim nākotnē.

Ziemā brauktuves kvalitāte var nebūt tā labākā. Vai vienmēr izdodas uz izsaukumiem paspēt laicīgi, ja ir apledojis ceļš vai ir sniegputenis?

Ir dažādi. Mums ir bijušas situācijas, kad uz notikuma vietu pa lielo ceļu, ja arī tas ir pieputināts, mūsu transports var aizkļūt, bet tālāk iebraucamais ceļš uz pašu māju ir tā aizputināts, ka reizēm nevar pateikt, kur tas ceļš īsti ir. Redzam māju 300-400 metru tālumā degam. Esam mēģinājuši dzīties cauri sniegam, kas noved pie sabojātas tehnikas. Mūsu mašīnas nav visurgājēji. Esam arī mēģinājuši vilkt šļūteni, tomēr tādā attālumā tas paņem tik daudz laika, ka cerēt uz pozitīvu iznākumu ir pagrūti. Šeit mēs neņemamies nevienu vainot, jo laika apstākļi ir dažādi un pašvaldībām ar līdzekļiem iet tā kā viņām iet. Pašvaldības ceļus jau parasti var izbraukt, problēma ir ar privātajiem iebraucamajiem ceļiem. Esmu novērojis arī jaunu tendenci - no lielā ceļa iztīra pāris metrus, kur atstāt mašīnu, tālāk uz māju sniegā ved tikai šaura taciņa.

Vai Vidzemes reģionā ugunsdzēsības depo ir izvietoti tā, lai spētu nosegt visu atbildībā esošo teritoriju? Cik minūtēs var nokļūt uz tālāko punktu?


Ceļa ilgumu ietekmē, kā jau minējāt, arī laika apstākļi, bet šis normatīvs ir 5 minūtes pilsētā un 15 minūtes ārpus pilsētas. 5 minūtēs pilsētā iekļaujamies arī ziemas apstākļos, taču 15 minūtes lauka apstākļos... Nav runa tikai par Vidzemi, bet arī par Latviju. Ir vietas, uz kurām jābrauc 20-25 minūtes.

Arī pie ideāliem laika apstākļiem?

Jā. Praktiski ir tā, ka "trekno gadu" iesākumā, kad līdzekļi bija vairāk, tika izstrādāts plāns par jaunu ugunsdzēsības depo celtniecību visā Latvijā. Bija izstrādāta karte, lai nosegtu visu teritoriju un tiešām nodrošinātu pilsētā 5 minūtes un ārpus pilsētas 15 minūtes. Bet tas palika tikai plāns. Tāpēc mēs iespēju robežās sadarbojamies ar brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Jāņem vērā, ka uz izsaukumiem laukos izbrauks tikai viena mašīna, jo pilsētai ir jāpaliek apsardzībā. Laukos ugunsgrēkos nereti ar vienu mašīnu nepietiek, tāpēc ir svarīgi, ka palīgā var doties brīvprātīgie ugunsdzēsēji. Parasti mašīnās ir līdz 3 tonnām ūdens. Pie intensīvas dzēšanas 3 tonnas ūdens pietiek aptuveni septiņām minūtēm.

Vēl viens ļoti nozīmīgs aspekts – piesakot ugunsgrēku, jācenšas to izdarīt pēc iespējas precīzāk. Ir pašvaldības, kurās ir divas, trīs, četras mājas ar vienādiem nosaukumiem. Šajā gadā bija ugunsgrēks, kurā gāja bojā cilvēks. Pēc tam atzina, ka tas gan bija noticis jau pirms kāds to bija pamanījis, bet mēs bijām aizbraukuši uz pavisam citu māju.

Vai pierobežas teritorijā VUGD sadarbojas ar kaimiņvalstīm? Mums ir tāda interesanta pilsēta Valka.

Jā, Valka-Valga. Divi vienā. Tur ir ļoti nopietna sadarbība Eiropas projektu ietvaros. Viens projekts jau gandrīz ir noslēdzies, kura rezultātā Valka saņēma divas ļoti dārgas un jaudīgas tehnikas vienības un būvprojektu jaunajai daļai. Valga ieguva jaunu ugunsdzēsības daļu. Bet sadarbība ir ne tikai projekta ietvaros. Ja ir nopietnāks ugunsgrēks Valkā vai Valkas apkārtnē, palīgā brauc ugunsdzēsēji no Valgas un otrādi, jo šāda autokāpne, kāda šobrīd ir Valkai, Valgai tādas nav.

Līdz ar pirmo ledu aktualizējusies problēma ar zemledus makšķerniekiem. Diemžēl arī šogad jau ir bojāgājušie. Cik dienas jāturas stipram salam, lai varētu teikt – ledus ir drošs staigāšanai?

Es pats neesmu zemledus makšķernieks, bet tās situācijas mēdz būt dažādas. Es ļoti baidos tos centimetrus saukt. Piemēram, Gaujā pirms vairākiem gadiem bija šausmīgs gadījums, kad vairāki pusaudži nogalināja un iemeta upē savu vienaudzi. Toreiz bija nenormāls aukstums, vairāk kā -20 grādi. Kad ūdenslīdēji meklēja ķermeni, mēs, zāģējot āliņģus, vilkām ārā gandrīz metru biezus ledus klučus. Tajā pašā laikā netālu ūdens bija pilnībā vaļā. Gauja ir bīstama, jo ūdens straume mēdz būt ļoti mainīga. Upe grauž krastus, gāžas iekšā koki, ūdens straume atsitas pret šiem kokiem un skalo ārā ledu.

Tos, kas sēž krastos uz pirmā ledus, mēs saucam par pingvīniem. Turklāt, bērniem vienmēr māca ņemt paraugu no pieaugušajiem. Ko tad bērns no tā iemācās?

Par ezeriem arī ir mīts, ka tas ir stāvošs ūdens. Ezeriem, tāpat kā jebkurai ūdenstilpnei, ir ietekas un iztekas, virs kurām ledus būs daudz plānāks kā citur. Tepat, Burtnieku ezerā nelaimes gadījumi ir pietiekami daudz. Ielūšanas ir katru gadu, reizēm arī ar letālu iznākumu. Dažreiz kāds spēj palīdzēt, reizēm atrod vien makšķernieka kasti.

Jums nav likumiskas tiesības likt zemledus makšķerniekiem atstāt nedrošu ledu?

Nē. Mēs varam tikai draudzīgi parunāties, dod padomu. To pašu dara arī policija. Ja cilvēks ir pilngadīgs, mēs varam vien aizrādīt, bet nevaram likt viņam atstāt ledu.

Vai ir kādi traucēkļi, faktori, kas būtiski ierobežo VUGD darbu?

Mums paveicās, ka tā saucamo "trekno gadu" noslēgumā valsts parakstīja līzingu par jaunas tehnikas iegādāšanu. Tas bija liels atvieglojums. Tomēr ir viena liela problēma - vidēji ugunsdzēsēja alga ir 300 latu, par šo summu no viņa tiek prasīta gatavība uzupurēties un riskēt ar savu dzīvību. Paldies kolēģiem, kas turpina darbu bet kadru mainība joprojām ir liela. Ne vienmēr mēs spējam noturēt cilvēkus, kuri savu profesionālo iemaņu dēļ VUDG būtu ļoti nepieciešami.

Ēku stāvoklis arī ir tāds, kāds ir. Pagājušajā gadā Ērgļos viens depo tika slēgts, jo ēka bija bīstama pašiem ugunsdzēsējiem. Problemātiska situācija ir arī Cēsīs. Smiltenē glābēji dzīvo tādā ēkā, kuru vajadzētu atdot muzejam. No tās ēkas ugunsdzēsēji uzdevumos ir devušies jau no pagājušā gadsimta sākuma ar zirgu vilktiem ratiem.

Mēs arī neraudam, bet darām, ko varam. Lai nav jāmaksā būvfirmām, nereti telpas remontē paši VUGD darbinieki. Mēs varam samaksāt būvfirmai un izremontēt vienu telpu, bet varam arī nopirkt materiālus, remontēt paši un par to naudu savest kārtībā jau trīs telpas.

Noslēgumā – kāda ir plānotā VUGD attīstība tuvākajā laikā?

Uzlabot sadzīves apstākļus glābējiem – tā ir viena lieta. Otrkārt, nepieciešamas iespējas trenēties. Teorētiskas mācības mums ir vairāk vai mazāk nodrošinātas, bet praktiskām būtu nepieciešams poligons. Esmu mācījies Zviedrijā, tur ugunsdzēsējiem ir poligons, kas būtībā ir mini pilsēta, ar ielām, luksoforiem, ēkām. Ja tu spēj glābšanas dienesta darbinieku mācīt tikai teorētiski, bet vienīgā praktiskā pieredze būs jau reāls gadījums – tas ir stipri nepareizi. Ir jābūt poligonam, kur teorētiskās zināšanas var pielietot praktiski.

Video interviju ar Jāni Skrastiņu skatīt šeit: http://www.valmiera24.lv/zinas/48/122802

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)