VDT direktore: vairāk jādomā par izrādēm jauniešu auditorijai
Par režisoru darbu Latvijā un ārvalstīs, izrāžu apmeklējumu un teātru problēmām un izaicinājumiem Latvijā intervijā Pilseta24.lv stāsta VDT direktore Evita Sniedze.
VDT uzsāk savu 90. sezonu – apaļa jubileja. Vai teātra darbiniekiem, aktieriem ir svētku sajūta, noskaņa, ka šī sezona ir īpaša?
Tas jāprasa viņiem pašiem. Es domāju, galvenais ir darba sajūta. Mums katra sezona ir īpaša, nāk klāt jauni darbi un izaicinājumi. Šī sezona ir īpaša ar to, ka blakus mūsu vecmeistariem Fēliksam Deičam, Oļģertam Kroderam un Varim Braslam strādās ļoti daudz jauno režisoru. Tā būs jauna pieredze gan teātra aktieriem, teātrim, gan Valmierai un tās skatījumam.
Kā jaunie režisori iejūtas VDT?
Tas vēl viss ir priekšā. Pagājušajā sezonā mums bija ļoti laba sadarbība un labs jauniestudējums. Vlads Nastavševs iestudēja "Jūlijas jaunkundzi" Apaļajā zālē – izrāde, kas ir gan nominēta, gan ir viena no tiešām labākajām pēdējo gadu izrādēm VDT vispār. Tur ir cita stilistika, jauni uzdevumi. Patiesībā tika pacelta latiņa gan aktieru meistarībai, gan spēles stilam.
Jauniem režisoriem droši vien būs interesanti tas, kā strādāt ar mūsu teātra aktieriem, un arī aktieriem būs interesanti. Daudzi no jauniem režisoriem ir tikai tikko beiguši akadēmiju, līdz ar to viņi vēl tikai mācās. Visu laiku tiek gūta jauna pieredze, abpusēja. Tas, kas tiek gaidīts no režisora, kuri te nāk strādāt – lai viņi pamana, kas Valmieras teātrī ir īpašs, un tas ir aktieru ansamblis un ētiskā aura, kas te ir.
Savus režijas diplomdarbus šeit veidoja arī Reinis Suhanovs un Jānis Znotiņš.
Jā, iepriekšējā sezonā viņi abi kopā taisīja "Bezkaunīgos večus", kas bija ļoti klasiski un labi uzlikts gabals, un nopelnīja arī skatītāju atsaucību.
Vai daudzi režijas studenti izvēlas savus diplomdarbus veidot VDT?
Šobrīd ir tā, ka ļoti daudzi. Tā nekad nav bijusi problēma. Problēma ir tajā, ka gribas, lai diplomdarbi paliek repertuārā un tiek spēlēti. Šobrīd Valmieras teātris ir sasniedzis situāciju, ka mēs varam izvēlēties labākos un tos, ko vēlamies. Ceru, ka arī J.Znotiņa un R.Suhanova diplomdarbi būs pietiekami nopietni, lai tie paliktu repertuārā ilgi.
Kā nepazīstamu, jaunu režisoru darbus uzņem auditorija?
Valmierā tā reizēm ir bijusi problēma, arī visā Latvijā. Kad tu esi jauns, pirmais – lai būtu laba izrāde. Ja ir laba izrāde, tad pamazām publika sāk nākt uz izrādēm. Ja ir atsaucība presē, tad nāk pavisam labi. Protams, jaunajiem ir svarīgi dabūt publicitāti, lai uz viņu darbiem nāk.
Cita lieta, ka valmierieši ir pieraduši pie labas dramaturģijas. Jaunie režisori strādās ar tiešām labu dramaturģiju, gan ar labu klasiku, gan moderno dramaturģiju. Ja tiek uztaisīta laba izrāde, tad jaunam režisoram šī ir laba atsperšanās vieta. Vislabākais piemērs ir Viesturs Meikšāns, kurš atnāca pilnīgi nepazīstams gan Valmierai, gan Latvijas auditorijai, un viena gada laikā principā izkaroja sev vietu visas Latvijas teātra arēnā.
Meikšāns pašlaik iestudē Maskavā.
Meikšāns uz gadu devās uz Maskavu, lai Maskavas Dailes teātrī studētu trīs izrādes. Mēs turam īkšķus par to, kā viņam veiksies.
Meikšāns uz turieni devās ar domu gūt pieredzi, ar domu atgriezties?
Es nezinu viņa domas, bet katram režisoram tas ir liels izaicinājums, strādāt Maskavā. Tādas izdevības dzīvē bieži negadās. Ja režisors ir nodomājis kaut ko jaunu sasniegt un izkarot savu vārdu daudz lielākā mērogā, tad tās ir jāizmanto. Viesturs ir izvēlējies to darīt, un ļoti labi! Tie ir pavisam citi ūdeņi, visādā ziņā. Tā, protams, ir arī pieredzes gūšana. Citi aktieri, citas teātra tradīcijas.
Atgriežoties tēmas par auditorijas atsaucību jauno režisoru darbam. Vai nepalīdz tas, ka Valmieru reizēm dēvē par studentu pilsētu? Studentiem jaunas vēsmas un impulsus pieņemt varētu būt vieglāk.
Jā. Bet diemžēl man jāsaka, ka tā studentu pilsēta ir tikai vārdos. Studenti uz teātri nenāk vai nāk tikai tad, ja mēs uztaisām īpašos piedāvājumus. Tas ir viens no teātra mērķiem – radīt darbus, uz kuriem studentiem būtu interese nākt. Ir tiešām daudz izrādes, kuras ir veidojies Viesturs, gan tagad "Jūlijas jaunkundze", kur mērķauditorija ir studenti. Mums ir gan ISIC atlaides, gan īpašie piedāvājumi, bet Valmiera patiesībā vēl nav studentu pilsēta. Tartu ir studentu pilsēta, pilnīgi noteikti. Valmiera vēl nav ieguvusi tādu studentu pilsētas statusu, lai tas palīdzētu attīstīt pilsētu. Studenti tiešām nav bieži viesi teātrī. Ļoti daudzi nav bijuši ne reizi.
Tas ir akmens arī teātra lauciņā. Jāveido izrādes, kas uzrunātu studentus. V.Meikšāns ir paveicis lielu darbu, lai ieinteresētu studentus un jauniešus. Jaunieši, kas ir skolas vecuma, arī ir cita auditorija kā studenti. Mums pie tā vēl ļoti daudz ir jāstrādā.
Studenti un jaunieši nav viens un tas pats. Vidusskolēniem reizēm organizē kopēju došanos uz izrādēm mācību stundu ietvaros. Uz VDT nāk vidusskolēni?
Ja ir izrādes, kas ir obligātajā literatūrā, tad noteikti nāk. Protams. Taču šī auditorija izsmeļas. Izrādes jauniešiem ir visu Latvijas teātru problēma. Domājam, kā radīt kaut ko interesantu skolēniem, lai viņi gribētu nākt, pierastu nākt uz teātri. Lai vēlme nākt uz teātri būtu iekšēja. Nākošajā sezonā mūsu teātra komandai pievienojas Mārtiņš Eihe. Varbūt vidusskolēniem ir atmiņas, kā viņš iestudēja izrādi "Crazy", Valmieras ģimnāzijā skolas solā sēdēja aktieri kopā ar skolēniem, mēģinot saprast, kā jūtas skolēni. Domāju, Mārtiņš Eihe mēģinās atkal strādāt pie tā, lai jauniešiem būtu interesanti nākt uz teātri.
Problēma ar jauniešu auditorijas trūkumu ir visiem teātriem. Vai jūs arī vienoti mēģināt to risināt?
Mēs vienkārši saprotam, ka tā ir problēma. Varam mēģināt to risināt atsevišķi, meklējot darbus un režisorus, kas var iestudēt izrādes jauniešu auditorijai, bet tāda vienota politika, stratēģija, nostādnes nav. Tā ir jāizvirza augstākiem vadītājiem, lai to pasludinātu par problēmu un pievērstu tam uzmanību. Katrs teātris mēģina risināt problēmu risināt pats, meklēt režisorus... Vislielākā problēma ir režisori. Tagad ir ļoti daudz jauno režisoru, vesela plejāde, un ļoti labi. Cerams, ka viņu darbošanās, iestudējot arī klasiku, piesaistīs vidusskolēnus. Nākošajā gadā Elmārs Seņkovs studē Rūdolfa Blaumaņa "Raudupieti", kas arī ir obligātā literatūra. Viņam ir lieli plāni saistībā ar vidusskolēnu netiešu iesaistīšanu šajā pasākumā, izrādē. Ceru, ka tas būs interesanti.
Cilvēki vispār, nedalot pa vecumiem, teātri apmeklē labi? Biļetes izpirktas?
Par biļešu izpirkšanu nevaram sūdzēties, tiešām ļoti labi. Iepriecinošākais fakts ir, ka nāk ne tikai valmierieši, kas ir uzticīgi teātra apmeklētāji, un vidzemnieki no tuvējās apkārtnes, bet gandrīz 20 procenti brauc no Rīgas. Tas ir ļoti labs rādītājs. Par skatītāju uzmanību nevaram sūdzēties.
Jums ir bijusi sadarbība ar ārzemju režisoriem.
Ir bijusi. Ļoti maza, bet ir bijusi.
Tā Latvijā ir izplatīta prakse? Šķiet, minējāt, ka labu režisoru šeit trūkst.
Režisori it kā ir. Bet daži režisori var strādāt tikai tuvplānos, teiksim, Mazajā zālē. Inscenējums – tas ir pavisam kas cits. Teiksim, Varis Brasla tagad uztaisīja "Šveiku" – tas jau ir inscenējums. Tad, kad kaut kas notiek Mazajā zālē, ļoti labi mežģīņo Deičs vai Kroders. Viņi taisa tos tuvplānus. Tās ir režijas specifikas. Tas, kas Latvijā trūkst, tie ir režisori, kas var taisīt lielos inscenējumus.
Ar režisoriem no ārzemēm ir tā – viņi, protams, ir ļoti dārgi. Tie honorāri, ko maksā režisoriem Latvijā, ir smieklīgi. Samaksa atšķiras aptuveni desmit reizes, ko cilvēks par to pašu darbu saņem Vācijā un Krievijā. Režisoru piesaiste ir ļoti liels teātra risks, vai viss izdosies, tāpēc tiek ņemti paši labākie. Nacionālais, Dailes un Liepājas teātris to pašlaik dara un atļaujas. Tie, ko viņi paņem, tiešām ir paši labākie Igaunijas, Bulgārijas, Krievijas režisori, bet tās ir pavisam citas izmaksas. Lielākā problēma pašlaik tiešām ir nauda. Visi Latvijas teātri, strādājot tādā izdzīvošanas režīmā, to nevar atļauties.
Pat salīdzinājumā ar Igauniju ir desmit reižu atšķirība honorāros?
Jā, pat Igaunijas režisoriem honorāri var atšķirties līdz pat desmit reizēm.
Kā nākas, ka mūsu meistari ir nenovērtēti?
Es domāju, ka ne tikai režisori. Absolūti visa situācija. Ar Igauniju jau sen neviens vairs nesalīdzina. Tur ir pavisam cita attīstības stadija gan kultūrai, tieši valsts dotētā veidā, gan sportam un visam pārējam. Latvijā tas viss notiek pašiedvesmas līmenī. Vienkārši nav sakārtota sistēma.
Kā latviešu aktieru sastāvs uzņem ārzemju režisorus? Kā sanāk sastrādāties?
Ļoti labi. Patiesībā aktieri vienmēr ir sapratušies ar visiem. Vismaz šajā teātrī aktieri ar prieku ir uzņēmuši jaunus, citādākus režisorus. Tas ir iedvesmojoši viņiem un visam teātrim. Arī mūsu vecmeistariem, Fēliksam, Varim, ka blakus ir kaut kas citādāks. Aktieri vienmēr ir atvērti visam.
Vai ir kopīgas vai atšķirīgas iezīmes, kā strādā latviešu un ārzemju režisori?
Atkarīgs, kādā stilā strādā. Vāciešiem vairāk ir formas teātris, viņi tādā stilā strādā. Citiem vairāk ir svarīgas etīdes. Režisors uzdot aktieriem mājasdarbu – sagatavot etīdes – un tad piemeklē, kas vislabāk derēs tavai izrādei. Bez režijas stila atšķirības ir organizatoriskos jautājumos. Viens ir ļoti punktuāls, citi ir vairāk brīvi. Rietumeiropas režisori strādā no tikiem līdz tikiem, Maskavas režisori strādā plūstošāk, kas aizņem ilgāku laiku.
Ko par Maskavu stāstīja Viesturs – tur izrādes gatavošanai tiek atvēlēts ilgāks laiks, jo teātra budžets var atļauties, ka gadā tiek sagatavots mazāk pirmizrāžu. Izrāžu mēģināšana notiek nevis divarpus mēnešus, bet, piemēram, četrus mēnešus. Alvis Hermanis arī tā strādā, ka studē izrādi ilgu laika periodu, pat pusgadu. Tas, protams, ir liels ieguvums izrādei. Kaut kādas lietas nogulsnējas, izfiltrējas, izrāde kļūst kvalitatīvāka. Mēs pašlaik esam tādā režīmā, kādā esam, nevaram atļauties šo radīšanas periodu tā izbaudīt, visu laiku jāstrādā.
Ko pilsētai sniedz fakts, ka tajā ir labs teātris?
Vienā pasākumā ļoti skaisti pateica Sarmīte Ēlerte, pēc tam Inesis Boķis to atkārtoja, ka teātris ir pilsētas dvēsele. Es ļoti gribētu cerēt, ka tā arī ir, ka tas apliecina pilsētas mērogus.
Kādu Jūs gribētu redzēt turpmāko VDT un Latvijas teātra vides attīstību vispār?
Es gribu, pirmkārt, lai Valmieras teātris tiešām iemanto savu vietu ne tikai Latvijas teātru ainā, bet kaut kādā mērā iekļūst arī Eiropas teātru apritē, nokļūt šajā festivālu vidē. Tad teātrim aug arī pievienotā vērtība, gan morālais aspekts, gan finansiālais aspekts. Līdz ko brauc uz festivāliem, tad vismaz tiem cilvēkiem, kas ir iesaistīti izrādē, tiem ir pavisam citi honorāri. Tas, kas tiek maksāts aktieriem Latvijā, ir tiešām ļoti ļoti maz, ja salīdzina ar Eiropu un pat Igauniju.
Otrs aspekts bez starptautiskās vides ir domāt par izrādēm jauniešiem.
Trešā lieta, kas Valmieras teātrim varbūt pat ir pirmā – kopt un saglabāt mūsu ētiskās vērtības. Tas neapšaubāmi vienmēr būs Blaumaņa festivāls, kas ir tāds apvienojums visam, kvintesence.
Ceturtais – es ceru, ka pēc diviem gadiem cilvēkiem būs tādas algas, lai teātrim nebūtu jācīnās par izdzīvošanu, bet mēs tiešām varētu atjaunot sajūtu, ka tu strādā teātrī ne tikai tāpēc, ka tev patīk un ir iekšēja motivācija, bet arī tāpēc, ka var pietiekami nopelnīt un nav jāmeklē otrs darbs, lai izdzīvotu.
Video interviju ar Evitu Sniedzi skatieties šeit.
Uz sarakstu
