Banner 980x90

Pulkvežleitnants Tūtins: zemessargi izceļas ar entuziasmu

Pilsētas informācijas portālu tīkls Pilseta24.lv uz sarunu aicināja Zemessardzes 22. kājnieku bataljona komandieri pulkvežleitnantu Māri Tūtinu, kas pastāstīja par LR Zemessardzi kā struktūru, tās uzdevumiem, mērķiem un attīstību, kā arī par motivāciju dienēt LR Zemessardzē.

Pastāstiet pāris teikumos cilvēkam "no malas" - kas īsti ir Zemessardze (ZS)?


Zemessardze ir brīvprātīgs militarizēts formējums. ZS var iestāties Latvijas Republikas pilsoņi vecumā no 18 līdz 55 gadiem, kuri nav krimināli sodīti un kuri ir izteikuši vēlmi ziedot savu brīvo laiku Latvijas valstij. Vēl viens papildus nosacījums – cilvēkam ir jābūt fiziski veselam, lai varētu pildīt šos pienākumus, jo šo pienākumu pildīšana tomēr ir saistīta ar diezgan lielām fiziskām slodzēm. Tas nozīmē, ka mēs kandidātiem veicam veselības pārbaudi.

Daudzi cilvēki ZS jauc ar regulāro profesionālo dienestu. Kādēļ tā notiek?

Labs jautājums – kādēļ tas tā notiek? Tas notiek cilvēku nezināšanas dēļ – kas mēs esam un ko mēs darām. Tomēr arī jebkurā ZS bataljonā ir noteikts skaits profesionālā dienesta karavīru, kas veic šo brīvprātīgo zemessargu apmācību, pārējo jautājumu kārtošanu. Pēc būtības pats svarīgākais, kas jebkuram cilvēkam būtu jāsaprot – Zemessardze ir brīvprātīga. Jebkurš pilsonis, kas atbilst mūsu norādītajiem kritērijiem, var iestāties LR Zemessardzē un turpināt pildīt savus tiešos pienākumus – būt zemnieks, uzņēmējs, students, pat Saeimas deputāts.

Vai ir kādas negatīvas sekas tam, ka ZS jauc ar profesionālo dienestu? Piemēram, sabiedrībā reizēm vērojama negatīva attieksme pret Nacionālo bruņoto spēku (NBS) dalību NATO miera uzturēšanas misijās. Vai tas neizraisa negatīvu attieksmi arī pret ZS?

Par misijām runājot, tas, manuprāt, ir diezgan divkosīgs nosodījums. Tie kareivji, arī zemessargi, kuri bijuši misijā, arī mūsu bataljona zemessargi, viņi pilda to, ko liek mūsu Latvijas valsts. Neviens kareivis nav pēkšņi izdomājis kaut kur aizbraukt. Lēmums ir pieņemts, Saeima ir nobalsojusi, un mēs dodamies. Mēs esam kareivji, tas ir viens.
Otrs, visas misijas, kurās mēs esam bijuši, arī es pats esmu bijis Afganistānā... Visvieglākais protams ir aiziet un atstāt to vietu kā tukšu, melnu caurumu. Bet tas ir garantēts, ka pēc neilga vai ilgāka laika tur būs jāatgriežas, un jāatgriežas ar daudz lielākiem zaudējumiem, jo jebkurš melnais caurums rada problēmas. It sevišķi ģeopolitikā.

Vai ir vēl kādi populāri mīti saistībā ar ZS, ko Jūs esat dzirdējis? Man viens nāk prātā. Uzskats, ka ZS dien tikai veci, sirmi vecīši.


Jā, tas, starp citu, ir ļoti labs mīts – ka ZS ir tikai sirmi kungi un nekas vairāk. Protams, arī sirmi kungi mums ir, un paldies viņiem par to! Tomēr ir interesanti skatīties, cik daudz jauniešu stājās ZS! Mūsu bataljonā pagājušajā gadā iestājās gandrīz 60 jaunu zemessargu. Absolūtais vairākums nebija vecāki par 25 gadiem. Šis rādītājs, manuprāt, runā pats par sevi. Turklāt šī tendence turpinās. Mēs jau šogad atkal esam uzņēmuši jaunos zemessargus, un no viņiem neviens nebija vecāks par 22-23 gadiem. Visi vēl bija skolnieki, studenti.
Par to man ir vislielākais gandarījums, ka jaunieši, kas nekad nav bijuši obligātajā dienestā, izvēlas vilkt mugurā formu un nākt šeit mācīties aizstāvēt savu valsti.

Ko ZS sniedz cilvēkam? Vai tā ir iespēja arī pilnveidot sevi bez maksas?

Protams. Turklāt pēdējais jaunums ZS ir arī tas, ka mēs piedāvājam zemessargiem arī iegūt dienesta pakāpes – mācīties jaunākā instruktora kursā (JIK). Kurss ir sadalīts divu gadu garumā pa nedēļām, pa nedēļu gariem blokiem, un būtībā, iegūstot šo dienesta pakāpi "kaprālis", zemessargi iegūst arī ļoti labu izglītību, kas ir de facto pielīdzināma labai civilai izglītībai. Viņi iemācās vadību, līderiem nepieciešamas zināšanas, menedžmenta pamatus. To mēs piedāvājam jebkuram pilsonim, kurš ir iestājies ZS, izrādījis vēlmi un atbilst mūsu kritērijiem.

Pilnīgi visiem zemessargiem ir iespēja iziet šos jaunākā instruktora kursus, vai arī tiek atlasīti labākie - cilvēki, kuri ir pierādījuši savas spējas, izcēlušies mācībās?

Pirmkārt, cilvēkam ir jānodien ZS divi gadi, tas ir pats pirmais. Godīgi runājot, tas arī ir diezgan nopietns filtrs, pēc kura mēs redzam, vai tas cilvēks tiešām pēc tam izrādīs interesi ziedot savu laiku. Divu gadu laikā septiņas nedēļas – tas tomēr ir diezgan liels laiks, kas ir jāpavada paralēli ikdienas dienesta pienākumiem. Vidēji rēķinām, ka zemessargs mācībās pavada 10-15 dienas gadā. Dažs labs vairāk, dažs mazāk. Ir mums bataljonos izlūku vada zemessargi – tie dažādās mācībās un vingrinājumos pavada pat 30 un vairāk dienas. JIK ir sācies pagājušajā gadā, un nākotnē tas varētu kļūt par vienu no atraktīvākajiem jauno zemessargu piesaistīšanas aspektiem.

Runājot par dienēšanas ilgumu – varat ieskicēt, kāda ir "kadru" mainība? Vai ir tādi cilvēki, kuri jau ir devuši zvērestu, bet pēc neilga dienesta laika saprot, ka ZS tomēr īsti nav tas, ko viņi vēlas darīt. Viņš skaitās zemessargs, bet uz mācībām vairs nenāk – ir tādi cilvēki?

Ir, protams, ka ir. Mēs cenšamies cilvēkiem stāstīt, kas ir ZS, ar ko nāksies saskarties. Tomēr, stājoties ZS, ļoti daudzi ir uzlikuši rozā brilles, viņiem liekas, ka viss būs ideāli - katrās mācībās nakti viņš pavadīs gandrīz vai pieczvaigžņu viesnīcā, odi nekodīs, kājas nesamirks. Vienu reizi saslapina kājas, otru reizi sakož odi, un ir cilvēki, kuri tad tiešām sāk domāt, vai šī izvēle ir bijusi pareiza? Ir arī puiši un meitenes, kuri pamet zemessardzi citu apstākļu dēļ.
Ekonomiskās krīzes sakarībā diezgan daudzi zemessargi strādā ārpus Latvijas, bet, kas ir interesanti, gandrīz katrā bataljonā ir viens vai vairāki tādi zemessargi, kas no Anglijas, Īrijas vai citām valstīm vienu vai divas reizes gadā speciāli par savu naudu atlido uz Latviju, lai piedalītos mācībās. Daudziem tas ir grūti izprotams, bet tādi mums ir šie zemessargi.

Mūsu zemessargi ir labi sagatavoti savu uzdevumu veikšanai? Salīdzinot ar igauņiem, lietuviešiem – kā latviešu zemessargi izskatās uz kopējā fona?

Salīdzināšu nedaudz savādāk. Pats dienestu sāku ZS 1991.gadā kā zemessargs. Pēc gada kļuvu par, mūsdienu terminoloģijā runājot, profesionālā dienesta karavīru, toreiz to sauca par ierindas zemessargu. No ZS mani aizrotēja 2002.gadā, atgriezos 2010.gadā. Lielākā atšķirība, ko es redzēju, atgriežoties pēc 8 gadiem, - mums jau de facto ir izveidojies ļoti labs nodaļu un vadu komandieru līmenis. Lielākā daļa vēl nav pabeiguši šos JIK kursus, bet viņi ir ieguldījuši laiku, ar lielu motivāciju mācījušies, un kļuvuši par patiešām labiem līderiem. Viņi ir spējīgi vadīt. Bieži mācības vada paši zemessargi. Tā ir tā lielākā atšķirība, kas šo gadu laikā ir notikusi.
Runājot par salīdzinājumu ar kaimiņvalstīm – es varu salīdzināt tikai ar Igauniju, man nav bijusi iespēja apskatīties, kā izskatās ZS Lietuvā. Ir, protams, daudzas lietas, kur igauņu ZS jeb Kaitseliit ir par mata tiesu vai pat galvastiesu pārāki par mums, bet ir arī tikpat daudz jomas, kur mēs esam pārāki par igauņiem. Atšķirības ir, bet tās ir atšķirības, kas ir veidojušās attīstības gaitā, atkarībā no tā, kāda loma ZS ir bijusi Latvijas aizsardzības sistēmā un kāda – Igaunijā.

Šīs lomas būtiski atšķiras?


Es domāju, ka jā, bet tas ir atsevišķs temats, par kuru runājot, būtu īpaši jāsagatavojas, lai mēs tagad neieslīgtu spekulācijās.

Kāda ir ZS sadarbība ar citiem valsts dienestiem?

Sadarbība ir gan ar Valsts policiju, gan ar VUGD, gan citiem dienestiem. Sadarbības aspekti ļoti variē no tā, kāds ir potenciālais apdraudējums jeb problēmu loks noteiktajā vietā. Piemēram, tie bataljoni, kas atrodas pie Daugavas, ļoti cieši sadarbojās ar pilsētām un VUGD plūdu gadījumos, lai spētu palīdzēt evakuēt cilvēkus, novērst plūdu sekas. Protams, arī mēs Valmieras 22.KB esam gatavi tādām situācijām, bet Dievs mūs no šīm lietām ir sargājis.

Vai sagatavotības līmeņi un šādas no ģeogrāfiskā izvietojuma atkarīgas specializācijas atšķirības starp bataljoniem ir ļoti jūtamas? Nerunāsim šoreiz par specifiskiem gadījumiem – Inženiertehnisko bataljonu vai pretgaisa aizsardzības bataljonu, bet par kājnieku bataljoniem.

Es nedomāju, ka atšķirības ir pārāk lielas. Lielākoties atšķirības ir saistītas ar jau iepriekšminētām lietām, kas nav tīri militārā, bet civilmilitārās sadarbības joma. Katrā vietā šīs vajadzības ir savādākas. Militārā jomā mūsu uzdevumi ir vienādi un mēs cenšamies tos pildīt pēc labākās sirdsapziņas. Protams, ir bataljoni, kuros jau vēsturiski ir vairāk cilvēku, bet tas arī saistāms ar demogrāfisko situāciju. Tās ir vienīgās izmērāmās atšķirības.

Kā ar Zemessardzes tehnisko nodrošinājumu? Kas pietiek, kā pietrūkst?

Protams, vienmēr varētu būt labāk, tomēr pēdējo gadu laikā, lai cik tas dīvaini neizklausītos, ar pašu zemessargu aktīvu līdzdalību šis jautājums tiek risināts un situācija kļūst aizvien labāka. Tā tehnika, kas ir mūsu rīcībā, tiek aizvien vairāk izmantota, bet tā, kas ir mūsu rīcībā un nav izmantojama, tiek remontēta. Esmu optimistisks šajā jautājumā.

Rīkojot lielāka mēroga mācības, ZS sadarbojas ne tikai ar Latvijas NBS, bet arī citu NATO valstu profesionālajiem dienestiem. Jūs varētu komentēt, kā notiek šī sadarbība starptautiskā līmenī?

Vēsturiski ZS visciešākā sadarbība, ja nerunājam par Baltijas valstīm, ir bijusi tieši ar ASV Mičiganas štata Nacionālo gvardi. Cepuri nost amerikāņu priekšā, viņi ir daudz palīdzējuši mūsu zemessargu apmācībā. Daudzi zemessargi ir bijuši ASV, piedalījušies viņu mācībās, un amerikāņi piedalījušies mūsu mācībās. Šī sadarbība jau ir kļuvusi pašsaprotama.

Latvijas teritorijā tiek organizētas starptautiskas mācības, kurās piedalās arī zemessargi. Piemēram, Summer Shield. Ir saņemtas labas atsauksmes par Latvijas zemessargiem no Latvijas un ārvalstu profesionālā dienesta karavīriem. Tas nozīmē, ka mūsu zemessargi ir labi sagatavoti?

Te, manuprāt, svarīgākais ir tas, ka zemessargi daudzas lietas izdara tieši ar savu entuziasmu. Ar entuziasmu mēs varam panākt daudz vairāk, nekā darot darbu ikdienā, rutīnā un varbūt vēl piespiedu kārtā. Tad tas darbs nekad nebūs tik efektīvs un kvalitatīvs, kā tad, ja cilvēks tam pieiet no sirds. Tā ir ZS lielākā pozitīvā īpatnība, ka puišiem deg acis. Ja viņš ir atnācis uz mācībām, tad viņš arī ir mācībās tik ilgi, cik nepieciešams un ziedo to laiku kvalitatīvi, nevis māžojas.

Tātad sliņķiem un īdētājiem ZS nav ko meklēt?

Man pat nenāk prātā, vai mums tādu īsti ir vai nav. Droši vien, ka ir – visur jau ir. Bet lielākais vairākums tomēr ir tie puiši ar mirdzošām acīm.

Kas būtu jādara, lai ZS darbību paceltu labākā kvalitātē, augstākā līmenī?

Vissarežģītākais jautājums – kas būtu jādara? Manuprāt, vienkārši jāstrādā. Jāstrādā tā, kā es to esmu redzējis no 2010.gada 1.augusta, kopš esmu šajā amatā. Tas, kā pašlaik strādā ZS, manuprāt, ir pareizais ceļš šim te konkrētajam laikam. Mēs esam tie, kas ir balstīti uz brīvprātību – tas mums ir jāizmanto. Tikai uz priekšu.

Ne visās valstīs bez profesionālā dienesta ir ZS līdzīgi brīvprātīgi formējumi. Vai tas, Jūsuprāt, liecina par to, ka latvieši jūt iekšēju nepieciešamību pēc šāda formējuma?

Mēs esam pārāk maza valsts, lai uzturētu adekvāti lielu armiju, kāda būtu nepieciešama. Manuprāt, vienīgais efektīvais veids, kā sasniegt mūsu militāros mērķus, ir pašreizējais modelis – ka ir profesionālā armija un zemessargi visā Latvijā, kuri ir apbruņoti, ekipēti un, pats galvenais, motivēti. Tas ir vislielākais pluss.

Kā tiek strādāts pie tā, lai piesaistītu cilvēkus ZS?

Ir tādi, kas nāk paši, bet mēs arī cenšamies piesaistīt – ejam uz skolām, vidusskolām. Pēdējais lielais pasākums bija tirdzniecības centrā "Valleta", kur mēs rīkojām informatīvo kampaņu par ZS. Paldies "Valleta" vadībai, kas mums atļāva šo lietu darīt un atbalstīja mūs. Ir atbalsts no civilās sabiedrības. Mēs visi tomēr esam šīs valsts iedzīvotāji un saprotam, ka tas par ko runājam ir svarīgi. Un cenšamies runāt aizvien vairāk, saprotamākā veidā un pieejamākā vietā.

Pagājušajā gadā ZS apritēja 20 gadi. Perspektīvā – ZS tad, un tagad?

Atšķirīgais – toreiz ZS stājās ļoti daudz cilvēku, skaitliski šobrīd mazāk. Bet šobrīd mēs esamu gudrāki un skatāmies, ko mēs ņemam savās rindās. Tāpēc ir šīs veselības pārbaudes, skatāmies, vai cilvēks nav bijis krimināli sodīts. To mēs esam mācījušies no savām kļūdām kā sistēma – vai mums vajag visus, vai tomēr mums vajag labākos. Tas ir pirmais, un svarīgākais.
Otrs – šobrīd mēs viennozīmīgi esam bruņoto spēku sastāvdaļa. 1991.gadā ZS veidojās kā autonoma struktūra, kura bija tieši pakļauta Augstākās Padomes priekšsēdētājam. Aizsardzības spēki veidojās atsevišķi. Tad bija tāda "rīvēšanās". Pašlaik mēs esam vienota struktūra, kas viennozīmīgi nāk par labu mūsu attīstībai.

Tātad ir augusi kvalitāte?

Viennozīmīgi. Bet galvenais, ka saglabājies brīvprātības princips.

Kādu Jūs vēlētos redzēt ZS pēc 10 gadiem?

Lai zemessargiem būtu tā pati dzirkstelīte acīs. Pārējais sekos - aizvien lielāka profesionalitāte, mūsu pašu apmācītie instruktori. Tehnika un pārējais - tas ir sekundāri. Galvenais, lai paliek šī vēlme kalpot savai Valstij.

Video interviju ar Māri Tūtinu skatīt šeit: http://www.valmiera24.lv/zinas/48/123740

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)