Indulis Balodis: kaimiņvalstīs invalīdu biedrību situācija ir krietni labāka
Par invalīdu biedrību ikdienas darbu un funkcijām, problēmām un nākotnes plāniem intervijā stāsta Latvijas invalīdu biedrības valdes loceklis un Cēsu invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājs Indulis Balodis.
Kādas ir galvenās funkcijas, kuras pašlaik invalīdu biedrības Latvijā veic savu biedru interešu aizstāvībai?
Mēs esam 47 juridiskās biedrības visā Latvijā. Veicam lielu sociālo darbu – aizpildām vakuumu, ko nespēj valsts un pašvaldības kopā. Mūsu kopējie mērķi ir veicināt biedrības biedru integrāciju sabiedrībā, sociālo, veselības, sporta un kultūras vajadzību apmierināšanu. Mūsu valstī invalīdu darbs netiek pienācīgi novērtēts, kā tas ir Lietuvā un Igaunijā jau kopš 1998.gada. Mēs nevaram cerēt uz lieliem uzlabojumiem, kamēr valstī pie varas būs vienas dienas saimnieki – tādi, kuriem nav absolūti nekādas sajēgas par valsts pārvaldi un ekonomiku. Mūsu valsts priekšstāvjiem nav nekādas skaidrības par to, kas ir invalīds un invalīdu biedrības. Domājam sekojoši – mēs tautas kalpus esam pieņēmuši darbā, un viņiem būtu jākalpo sabiedrības, nevis savās šaurajās interesēs. Invalīdu biedrībām iespēju ir daudz, bet tam ir nepieciešama politiskā griba, kas diemžēl līdz šim izpaliek.
Kādas ir biedrības rutīnas funkcijas, darba pienākumi dienu no dienas?
Visā Latvijā radām darba vietas. Dažādu projektu rezultātā cilvēkiem ar invaliditāti esam 36 darba vietas. Pildām arī valsts funkcijas, konkrēti tehnisko palīglīdzekļu centra funkcijas, ko nespēj nodrošināt valsts. Tie ir invalīdu ratiņi, visāda veida palīglīdzekļi. Ir aizbildinājums, ka nav līdzekļi. Cilvēkam nepieciešami ratiņi, bet jāgaida gads un vairāk. Tas taču ir absurdi. Mums ir sadarbība ar Vāciju. Saviem biedriem bez maksas esam sagādājuši pat trīs motorizētos ratiņus. No valsts uz tādiem būtu jāgaida aptuveni trīs gadi.
Šos palīglīdzekļus biedrībās var nomāt?
Biedriem izsniedzam bez maksas, bet pārējiem – par simbolisku samaksu, principā par viszemākajām cenām. Pēdējā laikā uzradušās firmas, kuras uz invalīdu rēķina vēlas iedzīvoties. Piemēram, Valmierā par ratiņu nomu diennaktī prasa līdz pat 1,5 latiem. Elementāra matemātika – mēnesī tas sanāk ap 45 latiem. Tas taču nav normāli.
Tātad, ja es neesmu invalīdu biedrības biedrs, es tāpat pie jums varu atnākt un par nelielu samaksu iznomāt, teiksim, kruķus?
Jā! Uz mēnesi, diviem...
Vai cilvēki, kas nav invalīdu biedrības biedri, ir informēti par šādu iespēju?
Zina tādu iespēju. Pie mums sūta pat no slimnīcas.
Tāda kā sava veida sadarbība ar slimnīcu? Viņi zina, kur sūtīt cilvēkus, ja pašiem nepietiek tehnisko līdzekļu.
Jā, zina, kur sūtīt!
Vai cilvēks ar invaliditāti Latvijā var justies sociāli aizsargāts?
Pašreizējā momentā nē. Ir visādi birokrātiski šķēršļi.
Tātad, ja cilvēks ir invalīds, viņa dzīve Latvijā ir stipri apgrūtināta arī ārpus acīmredzamā – fiziskajām limitācijām? Droši vien vissmagākais jautājums ir par iespējām atrast darbu. Arī tad, ja invaliditāte konkrēto darbu veikt netraucē, nereti darba devējs izvēlas šādu cilvēku nealgot. Tieši jau neviens nenorāda, kāpēc atsaka...
Pareizi! Tieši jau neviens nepasaka, bet ir aizbildinājumi, ka cilvēks varot saslimt un ilgstoši nebūs darbā, ka tas nav izdevīgi... Nodarbinātības Valsts aģentūra (NVA) reizēm ir palīdzējusi ar subsidētām darba vietām, bet tas ir minimāli. Piemēram, pie mums bija datortekstu operators, mūsu biedrs, kuram divus gadus darbu nodrošinājām. Tas termiņš beidzās, bet viņš, augstas klases speciālists būdams, palika bez darba, citur viņam nav pielietojuma. Nevajag, jo cilvēks ar kustību traucējumiem.
Bet savā specialitātē taču viņš spēja darboties?
Perfekti!
Diezgan nepatīkama situācija.
Ir arī citas problēmas. Piemēram, likumdošanā. Trīs gadus cīnījāmies par vienkāršās grāmatvedības ieviešanu. Panācām visām nevalstiskajām organizācijām. Līdz šim bija dubultā ierakstu sistēma, kas nevienu neapmierināja. To ar Tiesībsarga palīdzību panācām. Varbūt, ka sen vajadzēja, bet nu 2011.gada nogalē mūsu prasība tika apmierināta, jo bija pat iespēja valsti iesūdzēt tiesā un prasīt morālo kompensāciju par kaitējumu. Tad nāca pie saprašanas un divos mēnešos šis jautājums bija sakārtots.
Tad principā kaut kas uz priekšu kustas tikai tad, ja pašiem zeme zem kājām deg un draud tiesu darbi?
Jā, tikai tad kaut kas notiek. Daudz netrūka, dokumenti jau bija sagatavoti. Šajā gadījumā uzvara būtu mūsu. Tik daudz, kā prasījām, mēs, protams, nedabūtu, bet 10 vai 15 tūkstošus gan. Bet to taču valsts nevar pieļaut, ka būs jāmaksā kompensācija invalīdiem!
Ja atskatāmies pagātnē, vai situācija šobrīd ir pasliktinājusies vai uzlabojusies?
Ja godīgi, pasliktinājusies. Pateikšu – kāpēc. Tad bija projekti, savā laikā konkrēti Cēsīs esam uzrakstījuši 20 projektus, no tiem 10 tika atbalstīti par kopējo summu 36 tūkstoši. Tagad jebkuram projektam ir nepieciešams līdzfinansējums, kura mums nav. No 2010.gada vairs projektus nerakstām. Vairāk neceļas roka strādāt pie projektiem.
Minējāt, ka bez sava līdzfinansējuma vairs projektus nevar realizēt. Tiešām bez saviem ieguldījumiem vairs neko nevar iesākt?
Nē, tagad neko. Pirmais projekts, ko uzrakstīju 1997.gadā, bija remontam un celtniecībai – tad gan bijām citās telpās. Karalienes Juliānas fonds no Nīderlandes atbrauca, pārbaudīja, un viss bija labākajā kārtībā. Uzskaite, protams, arī toreiz bija stingra. Bija n-tie projekti bez līdzfinansējuma, reizēm ar mūsu ieguldījumu darbaspēka veidā, kad vajadzēja. Tagad ir problemātiski, tāpēc prasām, lai invalīdu biedrībām būtu elementārs finansējums no valsts budžeta, kā tas ir Igaunijā un Lietuvā. Redzēs, kā viss beigsies – 15.novembrī Saeimā būs otrais balsojums. Tagad opozīcija visam piekrīt. Jautājums ir tāds – kur viņi bija, kad bija pozīcijā? Tad nedarīja, tagad darīšot... Mēs daudz neprasām – minimālo darba algu, segt biedrības uzturēšanas izdevumus un administratīvos izdevumus. Kopā Latvijā tie būtu 200 tūkstoši latu gadā.
200 tūkstoši uz visām biedrībām?
Jā, uz visām 47 biedrībām. Tas nav daudz. Ir jau vēl biedrības, piemēram, Apeirons, Sustento, bet ar tām mēs diemžēl īpaši nesadarbojamies.
Kā tā?
Viņiem ir savas ambīcijas. Viņi vairāk strādā Rīgā.
200 tūkstoši uz 47 biedrībām gadā šķiet tīri saprātīga summa.
Tas nav daudz. Kā teicu – minimālās darba algas un uzturēšanas izmaksas – apkure, atkritumu izvešana, ūdens, kanalizācija, internets, ugunsdrošība.
Kā darbojaties līdz šim? Ja nav valsts finansējuma viss nāk no pašu kabatas?
Dažreiz ir jāpiemaksā no savas kabatas, bet mēģinām kā biedrība kaut cik nopelnīt arī paši. Pēdējos gados ziemas periodā mūs nedaudz atbalsta Cēsu novada pašvaldība.
Šāda prakse ir arī citās pašvaldībās?
Kā kurā. Par Latviju man ir kopsavilkums – pašvaldības pašlaik palīdz 17 biedrībām.
No šīm 47?
Jā. Tikai 17! Esam arī iesnieguši priekšlikumu, lai mainītu likumu par pašvaldībām. Pašvaldībām ir tiesības palīdzēt NVO, bet tas nav pienākums.
Vārdu sakot, ja budžetā ir lieki līdzekļi, iespēja palīdzēt, tad varbūt var palīdzēt.
Jā, ja ir iespēja, tad palīdz. Tāpat Valmiera, Limbaži, Madona, Ogre, Kandava... Nu var nosaukt vēl. Palīdz, tā jau nav. Cēsīs arī iespēju robežās. Paldies par to pašu!
Kādi ir invalīdu biedrību peļņas avoti?
Ziedojumi, humānā palīdzība – tos drīz vien likvidēsim. No tiem mums ir vieni zaudējumi, bet mums uz vietas te ir darba vietas gan sadzīves tehnikas sfērā, gan friziere strādā. Viņi nomā no mums telpas, un uz vienošanās pamata mēneša beigās mēs no viņiem iekasējam nomas maksu.
Ir kaut kāda aptuvena statistika, cik Latvijā vispār ir cilvēki - invalīdi?
Tas skaits ir mainīgs, bet Latvijā aptuveni ir 129-30 tūkstoši invalīdu. Bet īsto skaitu es nevaru pateikt, jo atkal ir paradoksāli. ES valstu vidū, lai izskatītos skaistāk, cilvēki, kuri aiziet vecuma pensijā, vairs neskaitās invalīdu kategorijā pat tad, ja tiem ir invaliditāte.
Tātad patiesais invalīdu skaits ir krietni lielāks?
Tas noteikti ir lielāks. Cik – to grūti pateikt.
Ja cilvēks ir ar invaliditāti un aiziet vecuma pensijā, vai viņam zūd arī tās dažas priekšrocības, kas ir invalīdam?
Nē, tās nezūd. Vienkārši viņu kopējā statistikā neuzskaita kā invalīdu.
Minējāt, ka Lietuvā un Igaunijā ir invalīdiem draudzīgāka situācija. Ar ko situācija tur ir labāka?
Lietuvā no valsts budžeta invalīdiem piešķir 3 miljonus litu, mūsu naudā 600 tūkstošus latu. Šī nauda tiek sadalīta starp invalīdu organizācijām. Lietuvā Viļņas centrā pat ir rūpnīca, kur pārsvarā strādā invalīdi ar kustību traucējumiem, un komplektē dažāda veida invalīdu tehniskos palīglīdzekļus. Iepērk riepas, materiālus no Taivānas, Ķīnas, Vācijas, un komplektē. Cilvēkiem ir darbs, viņi var nopelnīt sev līdzekļus. Tur ir padomāts par invalīdu darbu, šeit nē. It kā jau ir rakstīts, ka jānodrošina invalīdiem darba vietas, bet valsts nenodrošina. Cik mēs paši varam, tik mēs darām.
Lietuvā piešķirtie 600 tūkstoši pret Latvijas invalīdu biedrību prasītajiem 200 tūkstošiem – trīs reizes lielāks skaitlis. Vai tur invalīdu biedrības ir vairāk?
Pirms pieciem gadiem, kad pēdējo reizi biju Lietuvā, bija 28. Drusciņ mazāk. Bet viņi apvienojas. Cilvēku skaits ir lielāks, mums tā – kā kurā biedrībā.
Kāda situācija Igaunijā?
Arī tas pats. Ir valsts finansējums pašvaldības palīdz. Tur invalīdi ir apvienojušies kopā ar pensionāriem, kaut gan mēs arī esam tāda pati pensionāru biedrība ar piebildi, ka cilvēks ir slims. Igaunijā ir medmāsas, dakteri, psihoterapeiti, psihologi. Tad, kad valsts apmaksā visus maksājumus, nav tik traki. Tad var spēku veltīt tiešajiem biedrības pienākumiem. Bet, ja mums katru mēnesi ar šausmām jāgaida rēķini un jādomā, kā tie nomaksāt, tad ir kā ir.
Ja runā par apvienošanos – biedrības, kas aizstāv invalīdu un dažādu slimību pacientu tiesības, ir diezgan daudz. Vai, apvienojoties nedaudzās, spēcīgākās biedrībās, nebūtu iespējams savus mērķus realizēt veiksmīgāk?
Mēs esam dažādi, un katrai biedrībai ir savi mērķi un uzdevumi, savas ambīcijas. Tur ir tā lieta. Pašlaik mēs sadarbojamies ar pensionāru biedrību, arī ar Latvijas Multiplās sklerozes asociāciju.
Kādi ir tuvākie mērķi, kas jāsasniedz?
Pagaidām tā ir vīzija, jo nepieciešami līdzekļi. Vēlamies izveidot invalīdu dienas centru.
Latvijā jau ir kāda pašvaldība, kur ir šāds invalīdu dienas centrs?
Ir, Kandavā.
Kādas funkcijas šādi centri pilda?
Tur ir viss kas. Trenažieru zāle, psihologi, ārsti, medmāsas. Multifunkcionāla vieta, kur invalīds var pavadīt savu brīvo laiku.
Esat dzirdējis - vai arī citviet invalīdu biedrībām ir līdzīga vīzija par dienas centru izveidi?
Ir interese. It kā Valka gribēja, bet vienmēr viss atduras pret vienu, pietrūkst pieci burti - "nauda". Ja ir līdzekļi, nekādu problēmu darboties nav.
Video ieskatu intervijā ar I.Balodi skatieties šeit.
Uz sarakstu
