Galerijas "Laipa" vadītāja: kultūra ir viss, ko redzam sev apkārt
Cik svarīga loma kultūrai un mākslai ir mūsdienu cilvēka dzīvē?
Ārkārtīgi svarīga. Mēs varam strādāt, ikdienu pavadīt birojā vai dažādos darbos, bet vienmēr svarīgākais būs kultūras piedāvājuma klāsts, ko veido pilsēta. Kultūra ir pilsētas "seja", tā prezentē un rada priekšstatu par vietu – tās tradīcijām, tēlu un cilvēkiem. Ja ikdienu pavadītu tikai četrās sienās pie datora, tad diez vai mums būtu sajūta, ka diena ir nodzīvota piepildīti. Nebūtu atmiņu un bagātības sajūtas – to rada kultūra.
Cik bieži, Jūsuprāt, mūsdienu dzīves ritmā cilvēki atceras par kultūras pasākumiem, atceras tos izbaudīt?
Es domāju, ka pēdējā laikā atceras arvien biežāk un biežāk. Latvijā tiek piedāvāts plaša kultūras programma, sākot no popkultūras un beidzot ar tā saucamo "augsto mākslu". Katru nedēļas nogali redzam, ka mūsu notikumu plāns ir piepildīts un reizēm ir jāizvēlas, uz kurieni doties un ko atstāt nākamajai reizei. Tepat Cēsīs, tuvākajā apkārtnē un pie mums Valmierā notiek tik ārkārtīgi daudz kvalitatīvu pasākumu, uz kuriem gribās aiziet, tāpēc reizēm pat ir žēl, ka nevar paspēt visu.
Kultūra var šķist plašs un netverams jēdziens. Kā Jūs definētu, kas ir kultūra?
Ir viens jēdziens, ko raksta skaidrojošajās vārdnīcās, bet īstenībā tas jēdziens raksturo kultūru tikai teorētiski . Kultūra ir viss, ko mēs redzam sev apkārt. Tā ir gan arhitektūra, gan glezniecība, gan fotogrāfija, gan mūzika, gan teātris – viss, kas mums ir ārpus biroja robežām. Birojs – tas ir darbs, ārpus biroja sākas kultūra. Tie ir arī apkārtējie cilvēki, cilvēki mums blakus. Protams, arī darba vidē pastāv sava kultūra, tradīcijas utt., bet šoreiz - ne par to kultūru!
Vai latvieši ir mākslas baudītāji?
Noteikti jā.
Bieži runājam par dažāda veida patēriņu – pārtikas patēriņš, laika un resursu patēriņš, arī kultūras patēriņš. Vai, Jūsuprāt, mākslas objektus ir pienācīgi dēvēt par patēriņa preci? Vai tas ir izmērāms patēriņš?
Tas ir izmērāms, jo jebkuru mākslas darbu, jebkuru kultūras aktivitāti var ievietot starp biznesa aktivitātēm. Arvien biežāk privātais sektors sāk sadarboties ar kultūras iestādēm. Es domāju, arvien regulārāk šīs lietas saplūst viena ar otru. Bieži jaunās preces tiek prezentētas kultūras pasākumos, piemēram, jauns pārtikas produkts- izstādes atklāšanā... No citas puses skatoties, ir kultūras notikumi, kuri kļūst par tradīcijām, piemēram vasaras mūzikas festivāla apmeklējums, vai vienu reizi mēnesī apmeklēt teātra izrādi. Rodas zīmoli, kuri padara kultūras notikumus par patēriņa preci.
Ko latvieši visbiežāk saprot ar vārdu "kultūra" – vai tas ir teātris, izstādes, koncerti?
Es nezinu, vai to var nodalīt. Strādājot galerijā, nākas strādāt ar citu mērķauditoriju, citiem cilvēkiem. Tas, ko viņi izvēlas, ir šīs izstādes, akustiskie koncerti, tā "savādā kultūra"... Otra daļa izvēlās to, kas notiek estrādē, izbraukuma izrādes, izbraukuma koncerti. Kultūra ir ļoti plašs jēdziens un tās patēriņu statistiski novērtēt īsti nevaru.
Kāda ir mākslas galeriju galvenā funkcija, uzdevums?
Galvenā funkcija ir veidot šo laipu starp mākslinieku un apmeklētāju. Nereti ir tā, ka mākslinieks tiešām strādā savās četrās sienās, savā darbnīcā vai pilnīgi viens pats pļavas vidū, bet ir jābūt galerijai, šim menedžmentam, kas viņu aizvedīs līdz apmeklētājam, līdz pircējam. Kā zināms, mākslinieks ir tāds definējams lielums - jā, tas jau ir mākslinieks, tāds pusķerts cilvēks, kas ne ar vienu nesarunājas un īsti negrib komunicēt. Tāpēc ir galerijas, kas veido šo vidi, noliek mākslas darbu mazliet tuvāk apmeklētājam.
Kāds ir ceļš no mākslinieka idejas līdz darba izrādīšanai cilvēkiem un kur šajā procesā ir vieta mākslas galerijām?
Galerijas vieta ir gala procesā, kad tiek nodefinēta mākslas darba vērtība un nosaukta tā ciparos, kad tiek izstāstīts tapšanas process un kad mākslas darbs tiek atklāts un parādīts plašākai publikai. Paša mākslas darba tapšana – ideja var rasties sapnī, kādā no ceļojumiem-, tieši tāpēc māksliniekiem ļoti svarīgi ir plenēri, braucieni ārpus Latvijas, dalīšanās emocijās ar citiem māksliniekiem. Arī vide, kurā mākslinieks strādā, ir svarīga, bieži vien to nenovērtē. Viens mākslas darbs var tapt gadu, bet pēc tam mākslinieks var pateikt: "Nē, šī glezna man nepatīk, es to pārgleznošu." Pēc gada viņš pārglezno un ir apmierināts ar savu darbu. Tas ir sarežģīts process, ko bieži vien cilvēki cenas dēļ nenovērtē. Bet tajā cenā jau ietilpst tas pats darbs, ko elektriķis dara savā profesijā, ko pavārs dara savā profesijā. Viņam ir jāiepērk izejvielas, viņam kaut kāds laiks pie tā darba ir jāstrādā – tas viss jau sastāda cenu.
Kā mākslas darbi nonāk jūsu galerijās? Kāda ir tā atlase? Vai es varu uzgleznot gleznu un atnest jums, lai pieliekat to pie sienas?
Tas ir mazliet sarežģītāk nekā uzzīmēt un atnest uz galeriju. Mēs priekšroku dodam izglītībai, arī pieredzei, kur mākslinieki ir pirms tam startējuši, kādās grupu izstādēs, cik personālizstādēs, konkursos ir piedalījušies, cik ļoti mākslinieks ir pazīstams vai tieši pretēji – nepazīstams auditorijai. Tāpēc mēs ļoti daudz paši apmeklējam izstādes, braukājam apkārt pa Latviju, cenšamies apmeklēt izstādes Rīgā. Neskatoties uz to, ka mums ir sava mākslinieku pamatkontaktu liste, ar kuriem mēs strādājam pastāvīgi, mēs visu laiku meklējam jaunus māksliniekus, jaunus kontaktus. Mums ir tādi mākslinieki, kas izstādās tikai pie mums un nekur citur Latvijā. Piemēram, Vineta Dzērvīte, kas ir valmieriete, bet dzīvo Anglijā, savas personālizstādes veido pie mums un viņas darbus var iegādāties tikai pie mums. Tāpat arī daži jaunie mākslinieki, kas galeriju uzskata par savu pirmo personālizstāžu vietu, un tikai pēc tam to ved uz Rīgu vai citām pilsētām.
Cik sarežģīti jaunam, nepazīstamam māksliniekam ienākt mākslas pasaulē?
Tas ir tāpat kā jebkurā jomā Latvijā – jārēķinās ar konkurenci. Protams, Latvijai ir liels pluss –tā ir maza, tāpēc mums ir vieglāk veidot kontaktus. Tikpat labi es varu rītdien piezvanīt prezidentam un pajautāt, vai viņš negrib atbraukt uz manas izstādes atklāšanu. Tas nav nesasniedzami. Jebkurš cilvēks šeit ir sasniedzams. Tāpat ir arī mākslas pasaulē. Jo tu esi interesantāka personība, brīvāks savos uzskatos, jo tev ir izteiktāks rokraksts mākslas darbā, jo vieglāk ir atrast kontaktu ar apkārtējiem – apmeklētājiem, pircējiem, citiem māksliniekiem. Ļoti daudz šajā procesā dod arī Latvijas Mākslas akadēmija.
Galerijas mājaslapā rakstīts "...mākslas galerija "Laipa" ir vieta, kur droši patverties no ikdienas rutīnas uzliktajiem rāmjiem un rast iespēju pilnveidot savu erudīciju." Vai tiešām mākslas baudīšana ir glābiņš no rutīnas?
Jā. Kā es vienmēr smejos, kad pie mums ienāk cilvēki - šis nav pārtikas veikals un te nenāk pēc maizes; kā veikalā - paņem no plaukta maizi un ej tālāk. Te ienāk cilvēks, un es ar viņu runāju stundu, pat vairāk. Vienkārši, ejot cauri galerijai un apspriežot mākslas darbus, es viņiem stāstu par māksliniekiem, par viņu dzīvi, viņi man izstāsta savu dzīves gājumu... Te ir savādāk. Gan ziemā, gan vasarā, gan izstāžu atklāšanā, gan akustiskajos koncertos. Te ir "cita pasaule", te var patverties.
Vai ikdienā, esot kopā ar mākslu, tā nav kļuvusi par rutīnu?
Nē, jo kultūra Latvijā ir tas lauciņš, kur nekad nekas nav pateikts līdz galam, un ir jācīnās katru dienu.
Reizēm jau tā cīņa ir mazliet nogurdinoša, bet tā veido ikdienu interesantāku. Ir izaicinājums, kas jāpārvar. Kultūras jomā jebkurš nevar strādāt. Tie, kas strādā, viņiem ir jābūt spēcīgam raksturam un diezgan daudz ir jāpacieš. Māksla ir tā lieta, kur ir daudz dažādi viedokļi, un katrs cilvēks nāk ar savu redzējumu par to, kas ir labs un kas ir slikts. Es arī īsti nevaru teikt – tas ir labs mākslas darbs un tas ir slikts mākslas darbs. Jebkurā gadījumā kāds teiks pretēji.
Nereti izšķirta tā saucamā popkultūru, augstā kultūra u.c., nereti popkultūrai automātiski piedēvējot zemāku māksliniecisko kvalitāti. Cik korekts ir šāds dalījums?
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas saka – šādam iedalījumam ir jāpastāv, tas arī pastāv un tas ir korekti. Ir vieta sajūtām un ir vieta naudai, un reizēm šīs divas lietas apvienot nevar. Tāpēc mēs galerijā cenšamies nest iekšā to alternatīvo jeb pagrīdi. Varbūt skarbi skan, bet mūzika, ko mēs šeit atskaņojam, ne vienmēr visiem ir saprotama. Mēs runājam par sajūtām! Tā reizēm ir vairāk meditatīvāka, reizēm pilnīgi nesaprotama citiem. Arī mākslas darbs ne vienmēr ir saprotams – ne vienmēr uzreiz ir redzama dabas ainava vai tas bumbieris, kas tur ir uzgleznots. Abstrakcija veido iekšējo skatījumu uz pasauli. Jo dziļāk cilvēks skatās un vēlās meklēt, jo mēs to varam saukt par augstāku mākslu. Viens ir tas, ko mākslinieks ieliek savā darbā, mūzikā vai izrādē, otrs ir tas, ko tu no sevis gribi pielikt klāt. Ja tu gribi pielikt, tad tu esi pakāpienu augstāk, kā popkultūra, jo popkultūrā jau nekas nav jādomā.
Cik dārgi izmaksā mākslas baudīšana?
Manuprāt, Valmiera šobrīd mākslas baudīšanu un kultūru vispār pasniedz cilvēkiem uz paplātes. Ir tikai jāvēlas, jāiet un jāskatās. Ar kultūras kartes palīdzību tiek atvieglotas izmaksas uz izrādēm, gan arī pie mums galerijā. Mums tas ir diezgan smieklīgi, apmeklējuma cena šeit ir gandrīz ziedojumu veidā. Ja par divām izstādēm ir jāsamaksā lats vai 50 santīmi, tas nav daudz. Liela daļa akustisko
koncertu notiek bez maksas, tad ir tikai vēlme, lai atnāk cilvēki, lai viņi grib to baudīt.
Vai Latvijā ir dārgi mākslas darbi?
Dārgs – tas ir relatīvs jēdziens. Dārgs ir jebkurš materiāls, tas sastāda lielāko mākslas darba cenu. Jo augstāka kvalitāte, jo glezna būs dārgāka. Jo mākslinieks vairāk ir piedalījies personālizstādēs, grupu izstādēs, konkursos un tā tālāk, jo bilde ir dārgāka.
Latvijā bieži iegādājās gleznas?
Neteikšu, ka ļoti bieži, bet iegādājas. Arvien vairāk cilvēki piedomā, lai pirkumam būtu nākotnes vērtībā. Tāpēc Latvijā ir uzplaucis dizains, jo dizainu var pievienot jebkuram produktam, līdz ar to tiek radīta produkta "pievienotā vērtība" – sajūtu un emociju veidā. Piemēram, šokolādei – ja tā izskatās savādāk, ir noformēta savādāk, pasniegta savādāk, tad tā arī garšo savādāk. Ticiet man.
Kāds būtu Jūsu ieteikums cilvēkiem, kas saspringtajā ikdienā nevar vai negrib atvēlēt vietu kultūras baudīšanai?
Ikdienā aizejot kaut kur ārpus darba, ieejot citā vidē, piemēram, aizejot ciemos uz muzeju, apskatot izstādes, liekas, ka dienai ir pielikts vēl viens plusiņš. Es esmu redzējusi vairāk un sajutusi vairāk. To es novēlu visiem apkārtējiem un tiem, kam gribas iegulties dīvānā un nekur neiet – aizejiet līdz blakus mājai, jo Valmiera nav liela, pārejiet pāri ielai un paskatieties, ko dara kaimiņi. Aizejiet uz kinofilmu. Pašlaik Valmierā ir fantastiskas iespējas baudīt kultūru un mākslu. Ejiet ārā no mājas, ejiet ar draugiem . Esiet sabiedriskāki!
Video interviju ar K.Cercinu skatieties šeit.
Uz sarakstu
