Banner 980x90

Edgars Kononovs: viss atkarīgs no entuziasma un gribasspēka

Motivācija, skaidrs mērķis un smags, neatlaidīgs darbs, lai to sasniegtu - tāda ir atlēta ikdiena.

"Viss atkarīgs no katra paša entuziasma un gribasspēka. Diemžēl tā Latvijā lielākoties ir. Taču cilvēki, kuriem iekšā ir entuziasms, viņi atradīs iespēju savu mērķi realizēt. Tie, kam viss jau ir, doto parasti nenovērtē, nepieiet tam no sirds," intervijā par treniņu procesu, aizvadīto sezonu un nākotnes iecerēm pilsētas informācijas portālu tīklam Pilseta24.lv stāsta lodes grūdējs, vairākkārtējs Latvijas junioru čempions Edgars Kononovs.

Sezona tikko noslēgusies. Kā pats vērtē savu veikumu šogad?


Vērtēju tīri labi. Ko biju plānojis, to arī paveicu.

Kas bija Tavs mērķis?

Mans mērķis bija nostiprināt tieši tehnisko izpildījumu. Treniņos tas jau sāk nostiprināties, varbūt nedaudz pietrūkst sacensībās. Tomēr esmu pārliecināts, ka nākamajā sezonā arī sacensībās sniegums varētu būt daudz stabilāks.

Sacensību sezona vieglatlētiem, attiecīgi arī lodes grūdējiem, sākas agri pavasarī un beidzas tikai rudenī. Tomēr darbs ar to nebeidzas. Varbūt vari vispārīgi pastāstīt par savu treniņu procesu gada griezumā?

Būtībā treniņi fiziskajam spēkam sākas jau oktobrī un novembrī – šajā laika periodā. Uzsvars tiek likts tieši uz muskuļu, saišu, locītavu nostiprināšanu. Lielākoties tas ir darbs ar svaru stieni, kura svars nepārsniedz 70% no tava maksimālā spēka. Ja tu cel 100 kilogramus, tad darba svars būs aptuveni 70 kilogrami. Paralēli visam, protams, turpinās darbs pie grūšanas tehnikas, pie izpildījuma, arī pie ātruma un atsperīguma. Jāveic daudz sprinti no blokiem, lēcieni, tāllēkšana no vietas, lēcieni pāri barjerām, bumbas dankošana basketbola grozā – viss, kas attīsta ātrumu, atsperīgumu. Te ietilpst ļoti daudz vingrinājumu, visus nemaz nevar tik viegli uzskaitīt.

Tālāk, decembrī, janvārī un februārī uzsvars vairāk tiek likts uz maksimālā spēka attīstīšanu. Darba svari sasniedz jau 90% no tavām maksimālajām spējām. Protams, joprojām paralēli tiek strādāts pie tehnikas un ātruma. Tas viss ir paralēli; spēks – tehnika, spēks – tehnika. Nedrīkst atpalikt ne viens, ne otrs. Pretējā gadījumā sniegums nebūs īsti pilnvērtīgs.

Tuvāk pavasarim, vasaras sezonai darbs vairāk ir uz ātrumu. Svaru stienis attiecīgi ir daudz vieglāks – aptuveni 60% no maksimālajām spējām. Šajā periodā ir vairāk skriešanas, uzsvars tiek likts uz lodes grūšanu, diska mešanu, tehnikas attīstīšanu.

Interesanti, ka lodes grūdējiem ir tāds vingrinājums kā bumbas dankošana grozā. Nekad nebūtu iedomājies.

Jā, bet tas ir tikai ar bumbu. Vēl mēs dankojam lodi, kura sver 8 kilogramus.

Visa šī treniņu rutīna ir gana smaga. Kā motivē sevi reizēs, kad īsti negribas doties uz treniņu?

Parasti man ar motivāciju īpašu problēmu nav. Ja nu kāda tāda diena gadās, tad laba mūzika, kādas filmas noskatīšanās palīdz.

Salīdzinot ar pagājušo gadu – pats progresu jūti?

Progress jūtams tieši spēka un ātruma rādītājos. Mazliet atpaliek tehniskais izpildījums, pie kā vienkārši jāstrādā. Tagad cenšos izmantot tehniku. Attīstot šo tehniku, sniegums būs daudz labāks, rezultāti daudz augstāki.

Šovasar Londonas olimpiāde – četrgades lielākais notikums pasaules sportā. Tas neaizēnoja notikumus un sportistu gaitas šeit pat Latvijā?


Es domāju, ka īpaši nē. Tie, kuriem tas interesē, tie seko sportam Latvijā līdzi neatkarīgi no tā, kas notiek citviet. Tie, kam neinteresē, tie tāpat neskatās. Ir savs stabils interesentu loks.

Cik intensīvs bija Tavs sacensību grafiks šovasar?

Šosezon sacensības bija vidēji daudz – viens starts divās nedēļās. Salīdzinot ar pagājušo gadu, tas ir ļoti maz. Pagājušajā sezonā startēju daudz vairāk, bet šogad uzsvaru liku tieši uz treniņiem. Vairāk trenējos tieši tehniku.

Kā izlēmi, uz kurām sacensībām doties, uz kurām nē?


Braucu uz zīmīgākām sacensībām. Tās bija, neapšaubāmi, Rīgas kausi, Valsts prezidenta kauss vieglatlētikā un Latvijas olimpiāde, kas arī bija mans veiksmīgākais starts šosezon.

Kā gāja pārējās sacensībās?

Es teiktu, ka viduvēji.

Kas neizdevās?

Kā jau minēju – nestabilitāte tehnikā.

Kā vispār Latvijā ar konkurenci lodes grūšanā? Jaunā paaudze aug perspektīva?

Ir pāris talantīgi jaunieši, bet, kas ar viņiem būs nākotnē, neņemos spriest. Laiks rādīs.

Aizbraucot uz sacensībām, cik ir tie reālie pretendenti uz medaļām, ar ko nākas stīvēties par vietu uz pjedestāla?

Pagaidām divi.

Tad jūs trijatā maināt tās vietas uz pjedestāla?

Būtībā pirmais pārsvarā ir viens - Māris Urtāns, arī cēsnieks, kurš arī startēja Londonas olimpiādē. Tad vēl ir Oskars Vaisjūns – ar to man pagaidām sanāk cīnīties. Pagājušajā sezonā es viņu pāris reizes uzvarēju, šosezon viņš mani... Oskaram ir 28 gadi, Mārim 31. Man ir tikai 22, tāpēc es domāju, ka viss vēl priekšā.

Izgrūst lodi treniņā ir viens, bet sacensībās, kad ir ierobežots mēģinājumu skaits un lielāka atbildība – pavisam kas cits. Kā noskaņojies, lai katru reizi, izejot sektorā, izdarītu maksimālo?

Būtībā pirms starta vislabākā noskaņošanās man ir skaļa mūzika un neko lieki nedomāt. Iztīrīt galvu. Vienkārši esi nikns un ej uz startu. Vajag adrenalīnu.

Vai šis niknums, uzvilkšanās netraucē izpildījumam?

Ar laiku jāiemācās sevi savaldīt. Bieži vien, kad esi uzvilcies, agresīvs, tā saucamais sportiskais niknums, var gadīties, ka pats esi sasprindzis, un var neizdoties. Būtībā ir jābūt elastīgam, atslābinātam. Jāatrod balanss starp niknumu un čiliņu.

Vai, Tavuprāt, Latvijā ir viss nepieciešamais, lai sagatavotu labus lodes grūdējus? Ar to es domāju it visu – infrastruktūru, kvalitatīvu ekipējumu, zinošu treneru sastāvu.

Negribu izklausīties pēc pesimista, bet, ja godīgi, ar to situāciju ir diezgan bēdīgi. Sportot gribētāju ir daudz, bet pilnvērtīgu bāžu Latvijā ir maz. Ar to domāju gan vietu, kur trenēties, gan labu treneri. Pašas vietas ir diezgan daudz, bet tieši labu treneru, kas šo sportu izprot padziļināti, trūkst. Pats dzīvoju Cēsīs, bet ziemā braucu uz Rīgu vai Murjāņiem, jo Cēsīs ziemā nav iespējams pilnvērtīgi sagatavoties.

Tad sanāk, ja ir jaunietis, kurš ir talantīgs, spēcīgs, ar visiem dotumiem šim sporta veidam, bet viņš dzīvo kādā pagastā, kas tālu no lielajām pilsētām, ir lielas iespējas, ka viņš neizaugs par labu sportistu?

Viss atkarīgs no katra paša entuziasma un gribasspēka. Diemžēl tā Latvijā lielākoties ir. Taču cilvēki, kuriem iekšā ir entuziasms, viņi atradīs iespēju savu mērķi realizēt. Tie, kam viss jau ir, doto parasti nenovērtē, nepieiet tam no sirds.

Vai šogad pašam bija kāda sportiskā vilšanās – gan par sevi, gan varbūt par citiem mūsu tautiešu startiem runājot?

Par sevi varu teikt – bija diezgan daudz neveiksmīgu startu, kuros biju cerējis sasniegt ko vairāk. Taču kā bija, tā bija.

Runājot par citiem, olimpiādē no Māra bijām gaidījuši daudz vairāk, taču viņam šis gads bija diezgan traumatisks. Tās traumas tomēr atstāj savas sekas. Biju daudz vairāk gaidījis arī no šķēpmetējiem, kuri sevi jau pierādījuši starptautiskajā arēnā, taču Londonā viņiem galīgi neizdevās.

Zinu, ka reti kurš sportists atklāti vēlas runāt par saviem nākotnes mērķiem – sak’, ja nu neizdodas. Taču tomēr jautāšu – kādi ir tuvākie uzstādījumi, mērķi, kurus sev esi nospraudis?

Nākamgad būs Eiropas komandu čempionāts. Uz to gribu labi sagatavoties un labi nostartēt. Nākotnē gribu uztrenēties līdz pasaules līmenim un godam startēt starptautiskajā arēnā.

Cik bieži sanācis startēt ārvalstīs līdz šim?


Nav daudz, bet ir startēts arī ārpus Latvijas. Visnopietnākās sacensības bija pagājušā gada Eiropas komandu čempionāts Serbijā, Novisadā. Arī pirms septiņiem gadiem Vācijā bija labi noorganizētas sacensības.

Septiņi gadi – samērā ilgs laiks. Pavisam aizmirsu pajautāt - kad pats sāki nodarboties ar lodes grūšanu?

Lodi sāku grūst, kad man palika 13 gadi. Līdz tam spēlēju basketbolu, galda tenisu, florbolu, pat dambreti.

No dambretista par lodes grūdēju. Kas noteica tavu izvēli?

Tas bija diezgan pēkšņi. Sporta stundā skolotājs paņēma divus lielākos klases džekus uz stadionu un teica – jums būs jāuzmet šķēps un jāuzgrūž lode, lai redzētu, kurš brauks uz rajona čempionātu. Man sanāca diezgan normāli tajā vecumā, aizbraucu uz rajona čempionātu. Startēju pirmo reizi un dabūju divas pirmās vietas. Tad mani ieraudzīja Cēsu pilsētas sporta skolas treneris Elmārs Ozols un piedāvāja pie viņa trenēties. Tā arī viss sākās.

Video sarunu ar E.Kononovu skatieties šeit.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)